Šīs vienkāršās patiesības mūsu tautai jāapgūst kā reizrēķins, ka 2x2=4.
       Mēs joprojām atrodamies karastāvoklī ar mūsu ienaidniekiem, okupācijas varas realizētājiem Latvijā. Komunistiskās partijas nomenklatūras, VDK, milicijas, tiesu un prokuratūras, padomju un komjaunatnes funkcionāriem, ideoloģiskajiem darboņiem visu līmeņu izglītības iestādēs, mākslas un kultūras sferās, dažāda mēroga uzņēmumu un iestāžu vadītājiem PSRS sistēmā. Mēs joprojām nevarīgi un neprasmīgi aizstāvamies, kamēr mūsu ienaidnieki ne tikai ir saglabājuši varu, bet spējuši to padarīt vēl stiprāku un bīstamāku mūsu tautas pastāvēšanai.
       Viņi ir Saeimas deputāti, ministri, policisti, tiesneši, prokurori, drošības iestāžu darbinieki, baņķieri, uzņēmēji, diplomāti, tikai ne bezdarbnieki un nabagi, kuri tā saucamajā jaunajā sabiedrības formācijā cīnās par izdzīvošanu sev ārkārtīgi nelabvēlīgos apstākļos. Tātad varu ir saglabājuši okupācijas varas realizētāji un nostiprinājuši to ar deklarāciju par Latvijas valsts okupāciju 1940.gadā. Viņi glāba sevi, pas1udinot neatkarīgu Latvijas valsti, bet mēs to viņiem ļāvām 1991. gada janvārī, kad liktenis bija devis mūsu tautai vienreizēju iespēju pārņemt varu, kuru diemžēl mēs vienkārši nemācējām izmantot. Mēs tam nebijām gatavi.
       Neraugoties uz milzīgo pārspēku, karš par mūsu neatkarību tomēr turpinās un mūsu pretestība vēl joprojām nav salauzta. To pierāda arvien jauni okupantu jaunvaras paņēmieni un gājieni ar mērķi pilnīgi apstu1bināt un paralizēt mūsu tautas gribu, lai salauztu to un iznīcinātu. Lūk, daži pēdējo dienu «atklājumi». Čekas noklausīšanās iekārtas slepenā telpā viesnīcā «Rīga», Valsts prezidents K. Ulmanis – algots Maskavas ie1iktenis, deputāts O.Grīgs čekistu draugs un atbalstītājs un TB/LNNK izmisīgā «cīņa» ar viņu . . .
       Sirdsapziņa neļauj klusēt, un es uzskatu par savu pienākumu atgādināt tautai faktus, kuri kļuva zināmi kompetentām «neatkarīgās» Latvijas varas iestādēm un daļa no tiem arī sabiedrībai jau pirms pieciem gadiem 5. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas LR AP un MP darbības izvērtēšanai darba rezu1tātā. Ar va1došās krimināli politiskās mafijas svētību šie materiāli neskarti guļ arhīvā. Bet varbūt to tur vairs nav?
       KOMISIJA konstatēja, ka, pārņemot likvidēto LPSR VDK, ir iznīcināti svarīgi dokumenti. Iznīcināti kā mazsvarīgi LPSR VDK 1990. gada ieroču, munīcijas, sprāgstvielu, personāla, materiālās un finansu revīzijas akti, tā padarot neiespējamu konstatēt faktisko situāciju minētajās pozīcijās. Mēs tā arī nezinām, kur palikuši VDK ieroči, munīcija un sprāgstvielas. Mēs nezinām, kur palikuši VDK finansu līdzekļi un liela daļa materiālo resursu. Mēs nezinām, kas noticis ar vismaz 65 konspiratīvajiem VDK dzīvokļiem Rīgā, jo uz KOMISIJAS pieprasījumu toreizējais iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis atbildēja, ka atbildi viņš varēšot sniegt tikai pēc saskaņošanas ar Nacionālo Drošības padomi. Kad es no Saeimas tribīnes pieprasīju paskaidrot, kā šis iekšlietu ministra atteikums atbilst Satversmei un kas tā tāda virs parlamenta stāvoša iestāde NDP, atbildi, protams, nesaņēmu.
       Aktus par VDK dokumentu iznīcināšanu parakstījuši bijušais LPSR VDK priekšsēdētājs Johansons un «neatkarīgās» Latvijas valdības pārstāvis Borovkovs. Tas izdarīts, pārkāpjot likuma «Par valsts arhīviem» 12. un l6. panta nosacījumus, kas paredz, ka šāda satura dokumentu iznīcināšanu jāsaskaņo ar Valsts arhīvu. To izdarīja LPSR VDK priekšsēdētājs, kuru amatā apstiprināja LPSR KP CK ideoloģiskais sekretārs un tagad «neatkarīgās» Latvijas valstsvīrs A. Gorbunovs. To izdarīja LR MP priekšsēdētāja I. Godmaņa neoficiāli (oficiālus dokumentus atrast neizdevās) ieceltais «neatkarīgās» Latvijas va1dības pārstāvis Borovkovs, kurš «darba pieredzi» apguvis okupācijas varas izmeklēšanas iestādēs.
       Nav ne mazāko šaubu, ka visās lielākajās Rīgas viesnīcās bija atbilstošas noklausīšanās iekārtas, kuru darbību vienotā tīklā nodrošināja VDK sakaru sistēmas un iekārtas Puškina ielā un Valdemāra ielā un par kuru demontāžu un bezprecendenta izvazāšanu atbildīga ir LR AP un MP. Tagad pasniegtā «sensācija» par noklausīšanās iekārtām viesnīcā «Rīga» ir nožēlojams ziepju burbulis tautas muļķošanai jeb izklaidēšanai. TB/LNNK iekšlietu ministrs Roberts Jurdžs savas darbības laikā varēja informēt sabiedrību ne tikai par minētajiem faktiem, bet arī sniegt atbildes uz citiem svarīgiem jautājumiem par bijušās VDK materiāliem, ko pārņēma LR Iekšlietu ministrija. Taču viņš to nav izdarījis, tāpat kā to nav izdarījis pašreizējais TB/LNNK aizsardzības ministrs Ģ. Kristovskis. Kā tas saskan ar šīs partijas programmas pamatprincipiem un pamatnostādnēm?
       Neklausieties viņu vārdos, vērtējiet viņu darbus!
       Nespēju klusēt tāpēc, ka klusējot es pildu viņu gribu. Gribu iznīcināt un apklusināt jebkuru viņiem bīstamu indivīdu.
       Jau piecus gadus nezināmā procesuālā stāvoklī atrodas tā saucamā tiesas lieta par manu iespējamo sadarbību ar VDK. Jebkurā demokrātiskā valstī tas vienkārši nebūtu iespējams, taču «neatkarīgās» Latvijas tiesa un prokuratūra par šo lietu vienkārši neliekas zinis, jo Milbergs taču klusē un politiskajos procesos vairs nepiedalās. Par šo lietu nelikās ne zinis arī TB/LNNK tieslietu ministrs Dz. Rasnačs savā ministrēšanas laikā, tā acīmredzot realizēdams dižo principu «viens likums – viena taisnība visiem». Bet galu galā – tā taču ir šo elitāro varas pakalpiņu personīgā darīšana.
       Nobeidzot gribu apgalvot, ka pamazām briest tautas apziņa un rīcībspēja nākošajām kaujām, lai uzvarētu šo karu par neatkarību. tāpēc klusēt nedrīkst.
       Nedrīkst tieši LR 5. Saeimas deputāts, parlamentārās Izmeklēšanas komisijas LR AP un MP darbības izvērtēšanai priekšsēdētājs līdz 1994. gada 27. aprīlim, kad Saeima ar antikonstitucionālu lēmumu apturēja deputāta mandāta darbību.

Roberts Milbergs
Jūrmalā 13.09.99.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/22_septembris/lapa7.htm