Ugunskurus neapmeklēju, tāpat kā pirms 20 gadiem. Toreiz, kad jau bija sameklētas siltās zeķubikses, vīrs noteica - es braukšu. Un aizbrauca. Reportāža izpalika.

Laiks ir laiks, tas iet. Notikušais ir vēsture. Šovakar tāpat iemetu aci TV. Br, es ar esmu tikpat veca kā Edvīns? Uz laiku gan vairāk vārdiski norādīja, manuprāt, Rubenis

Laiks iet. Pie uguskuriem sapulcējušies veci perdeļi, izdzīvo atmiņas. Izdzīvo. Cerams, ka ne dzīvo atmiņās. Tā vienotība, kas toreiz visus stiprināja, laikam izgaisusi līdz ar ugunskuru dūmiem. Nav vairs tās vienotības. Ir tikai citam citu zākāšana. Vienotība vajadzīga kopējam tautas spēkam. Kopējai pastāvēšanai vajadzīga vienotība. Reāla vienotība. Ne tikai kaut kādu politikāņu nosaukumā.

Vienotība nepieciešama. Vienotība un godīgums. Godīgums. Arī vēstures, kaut nesenas izpētīšanā un pateikšanā. Citādi var iznākt tikpat smieklīgi kā tagad, kad jaunie politikāņi, kas barikāžu laikā bija bērnu gados, var sākt vākt parakstus par valsts valodas atbalstīšanu valsts skolās.

Ugunskurs man nedeg. Bet svecīte liesmo. Tās liesma vismaz kādam varētu radīt iedvesmu.