Tā nemanāmi atveros tev pretī,
Kā roze savas ziedlapiņas liec,
Bet velti tu uz manu mīlu ceri,
Pret maniem ērkšķiem vari sadurties.
Ir manas lūpas ugunīgi sārtas
Un acīs draiskas dzirkstelītes dzirkst.
Tu saki, ka pēc manis kā bez prāta,
Bet kam bez prāta būsi vajadzīgs.

Ja nebaidies, ka sāpināšu tevi,
Ja nebaidies, ka likšu gunīs degt,
Tad neliegšu tev satikties ar sevi,
Bet mani gan bez ērkšķiem neredzēt.
Jā , ja es būtu zieds, tad būtu roze,
Kam nevar kailām rokām pieskarties,
Un būtu ziedi sarkani, ne rozā,
Jo asinssārti manas lūpas zied.