Viens no "noteikumiem" - virsrakstam jābūt skaistam, pat ieintriģējošam.

Agrāk visu melnu uz balta drukāto lasīšanai izvēlējos pati un "ēdu pēc sirds patikas". Tagad apzināti izvairos no lasīšanas. Ir viens veids, kā mani piespiest lasīt - jāsaka - tev tas noteikti jāizlasa. Ir gan tādi ieteikumi, kurus uzklausu un tādi, kurus neņemu galvā.

Šodien palielījos, ka daži ir gājuši tālāk - pa pastu man atsūtīja biezu grāmatu, ar piebildi - pēc izlasīšanas jāuzraksta recenzija. Recenziju nekad neesmu rakstījusi, bet mēģināts jau nav zaudēts."Lielīšanās" laikā vēl teicu - slikti, ka grāmatu lasot neko citu nevar darīt. Man neko neatbildēja.

Laiks pagājis un pati esmu izdomājusi - lasot tak var urbināt degunu. Vai tas ir darbs vai atpūta, nezinu. Zinu tik to, ka puņķu netrūkst. Jāprasa daudzajiem puņķu radītājiem, vai viņi strādāja vai atpūtās, puņķus atrodot un citiem dodot