Labdien!

       Vērtējot Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas centienus īsā laikā iepazīstināt plašu sabiedrību ar saviem uzskatiem, nodomiem, ar savu personību, nevar ignorēt jautājumu par robežu, aiz kuŗas interviju, runu, rakstu plūdi jau rada negātīvu efektu. Šādai robežai vajadzētu būt 2 iemeslu dēļ.
       1.Prezidents valstī ir viens – pati augstākā amatpersona. Būtu loģiski – sagaidīt, ka tas, ko viņš dara, runā vai raksta ir notikums, vismaz valsts robežās. Ja intervijas, runas, uzstāšanās atkārtojas ļoti bieži, devalvējas teiktā nozīmīgums.
       2.Intervijās, atbildot uz visdažādākajiem jautājumiem, steigā rodas viegli pārprotami izteicieni. Nepatīkami, ja tas skar būtiskus jautājumus, kā noticis Prezidentes intervijā ar Dienas galveno redaktori Ēlerti un komentētāju Ozoliņu. Prezidente deklarē, ka Latvijas kā valsts mērķis ir kļūt par ES un NATO dalībnieci, uzturot draudzīgas attiecības ar kaimiņvalstīm.
       Tāds viedoklis nav pieņemams. Latvijas valsts pastāvēšanas mērķim latiņa jāceļ daudz augstāk. Iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO varētu būt vienīgi apšaubāms līdzeklis miglainas labklājības un drošības iegūšanai nākotnē.
       Jau Atmodas sākuma gados aktīvajā sabiedrības daļā nebija domstarpību par neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanas galveno misiju. Galveno mērķi nosaka gadsimtos veidojusies situācija, kuŗā Latvija ir vienīgais zemes stūrītis plašajā pasaulē, kur latviešiem kā tautai dzīvot, attīstīties, kopt savu kultūru, saglabāt tradicijas. No tā izriet Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis:
       NODROŠINĀT LATVIEŠU TAUTAS PASTĀVĒŠANU, AUGŠANU, ATTĪSTĪBU UN LABKLĀJĪBU NEIEROBEŽOTĀ LAIKĀ.
       Pāri visam – taisnīgums visos līmeņos.
       Šādas koncepcijas īstenošana ļoti viegli atrisinātu arī visu patieso minoritāšu problēmas.

E. Ābuls
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/23_oktobris/lapa7.htm