.....ja laulības dzīvē divi brīnumi nevar dzīvot kā viens vesels-papildinot vienam otru.................tad labāk lai nav........

Moon, es saviem bērniem nekad nēesmu bez viņu lūguma šādās lietās padomu devusi, lai arī no savas pieredzes esmu sapratusi, ka jaunieši brauc iekšā pilnīgās auzās!!!

Mončik.............nekad neesmu domājusi ,ka jādzīvo kopā tikai bērnu dēļ...tas ir absurds......bērni mūsdienās ļoti gudri .....galvenais ,lai vecākiem labi......

Man gan tieši Mairita liekas pretēji, ka laulība "attiecības" būtu nedaudz nopietnāk tomēr jāuztver, nevis kā tikai kā pagodinājumu parakstīties ar vīra uzvārdu!

Eh;-lasu un brīnos......
Tagad visi gudri padomdevēji ko vajag,vajadzēja un kā ..vajag.
Mums vēl vecākiem,kuriem pašiem nav veiksmīga laulība,dodam norādes un korekcijas savu bērnu vidū,-uzstādot tiem ultimātus..kas būs ja nedarīs tā kā viens no vecākiem saka.
Smieklīgi,-jo paši vien arī esam bijuši jauni,traki,pārgalvīgi un diez vai klausījušies vecāku padomos.
Katram pašam viss !!! ir jāizjūt uz savas ādas,kā tas ir pašā attiecību sākumā,pie ikdienas rūpju soļa un tad,kad viss plīst pa visām šuvēm.
Katra izjukusi laulība ir sākums kaut kam jaunam,skaistam un patiesam......ko tad veidojam jau ar savu   pieredzi iz dzīves...ha ha ha.

Nevar uzstādīt laulības kā mērķi,bet jauki ir apzināties,ka ir uz pasaules cilvēks,kas vēlas kļūt tev tuvāks.Varbūt tā ir formalitāte,bet skaista.Atceros,cik mans vīrs jutās pagodināts,kad pirmo reizi parakstījos jau viņa uzvārdā.Var jau dzīvot arī bez šī sertifikāta,bet dzīve taču sastāv no skaistiem mirkļiem,tad kāpēc tos sev laupīt.Nevar uztvert laulības par pienākumu,tad nekas nevar sanākt.

Dilaila ....Tev taisnība ....nekad nedrīkst dzīvot kopā aizrunājoties ar bērniem ,bērni izaug,un nevienam tu neesi vajadzīgs ......Jā es biju ļoti dusmīga uz saviem vecākiem ,kad vini pēc manam kazam pateica ,ka šķirsies,tā ir dzīve ,bet tagad man 3mammas ...super ...un esmu ļoti laimīga ...tas vienkarsi jāsaprot ,ja cilvēki nevar dzīvot kopā ,tad to nevajag darīt.

Būtu jau labi Jāni, ja tajos 18, būtu vismaz tik daudz prāta uzreiz nelēkt tajā laulības pajūgā......!

Tikai Dilaila tajos 18 mums nav tā prāta kas tagad....... un tur jau tā starpība.

Par tieši to jau Ilga es arī runāju, ka bērns būs tikai ieguvējs no tā, ja viņa vecāki būs laimīgi arī kopā nebūdami, nekā tipa dzīvot kopā tikai dēļ bērniem un tajā pašā laikā nepārtraukti plēšoties! Un tad nu sanāk kā saka Aivars, pie kapa var skaistu runu noturēt, ka tik daudz gadus viņi kopā ir nodzīvojuši, kaut gan no laimes un mīlestības tur nav bijis ne miņas!

Nu re tāpēc jau varbūt ir pareizākais variants precēties ar noteiktu mērķi, nevis kaut kādas mistikas mīlestības vārdā 18 gados!

Dilaila.....tev pilnīgi piekrītu....pati esmu mīlestības bērns ....kaut gan vecāki pēc tam izšķīrās......bet visu mūzu esmu jutusies mīleta arī no tēta sievas puses.....

Par to jau arī teicu, ka uzsākt kopdzīvi vēl praktiski nepazīstot vienam otru ir neprātīgi, protams ka var arī paveikties, bet tad jau nebūtu tik daudz izjukušu attiecību.

Nezinu vai tāda kopā būšana tikai bērnu dēļ ir vērta lai mocītu sevi un arī otru cilvēku dzīvojot kopā bez mīlestības..................bērni jau nav alki un arī redz kas notiek vecāku starpā!

Es saku to pašu, nav ko precēties, kamēr nav notestējuši savas attiecības iegādājoties sadzīvei nepieciešamās lietas, interesējamies, jautājam, pārbaudam, bet ar savu dzīvi pavisam pavirši apejamies

Laulība protams ir svēta, bet ko darīt ja saproti ka tur vairs nekā nav..... ka patrecās jauni gurķi faktiski intereses pēc un rodas bērni, protams ka tie jāizaudzina un tad atliek tika sakārtot savu dzīvi.

seksologa kungam negribētos tā īsti piekrist.. 'bieži vien par izdevīgumu, ko  garantē laulības siates pat neaizdomājas.. īpaši, ja apprecās  no skolas sola..

manā skatījumāōficiālai laulībai nav nekādas vērtības.. tā ir pašos cilvēkos, viņu jūtās.. un ne jau tā apliecība saturēs kopā divus pilnīgi svešus cilvēkus [kā bieži vien gadās].. arī bez *jā* teikšanas var nodzīvot mīlestībā un  savstarpējā cieņā..