Tā vietā, lai okupētājvalsts cietušajām Baltijas valstīm sniegtu morālu un materiālu atbalstu, kā to dara Irāka Kuveitai, Vācija ebrejiem un citām cietušām tautām, mēs, latvieši, tiekam pakļauti sistemātiskai morālai un ekonomiskai šantāžai. Un tā tas var turpināties bezgalīgi, kamēr Latvijā atradīsies kaut viens Krievijas pārstāvis, kam Krievija pēc vajadzības varēs piedēvēt izdomātus paziņojumus savās impēriskajās interesēs.
       Kādas ārvalsts un ārvalstnieku līdzīga izturēšanās jebkuŗā Eiropas Savienības valstī, padarītu neiespējamu šādu ārzemnieku uzturēšanos Eiropas kopienā. Bet mums, latviešiem, šāda izturēšanās tiek uzspiesta tikai tādēļ, ka mums nav savu atomieroču, ar ko sevi aizsargāt.
       Tā kā pagaidām ANO nespēj mazās tautas no lielajām agresīvajām tautām pilnīgi pasargāt, vienīgā iespēja sevis aizsardzībai pastāv mūsu zemes likumdošanā. Pretenzijas par Latvijas likumiem būtu jāuzklausa tikai no tādām valstīm, kam tāpat kā Latvijā okupācijas rezultātā 50% iedzīvotāju ir sveštautieši.
       Okupācijas laikā Latvijā iesūtītie sveštautieši joprojām te bauda vairākas privilēģijas:
       1) cittautiešiem mūsu zemē darbs tiek dots, bet vietējie ir bez darba. Tas latviešu tautu novedis līdz izmiršanai;
       2) visa Pierīgas un Jūrmalas zeme apbūvēta galvenokārt ar iebraucēju privātmājām un vasarnīcām. Daudzās valstīs likumi kaut ko tādu nemaz nepieļauj. Šo zemi iebraucēji tagad privatizē par sertifikātiem, tātad gandrīz par brīvu;
       3) labākos jaunos dzīvokļos Latvijā iebraucēji saņēma ārpus kārtas;
       4) firmas, bankas un uzņēmumus atļāva dibināt un privatizēt arī iesūtītajiem nepilsoņiem, kas tagad dominē Latvijas ekonomikā;
       5) valsts mājās izsūtīto iedzīvotāju dzīvokļus ļauts privatizēt izsūtītājiem, bet cietušajiem tas nav ļauts, jo viņi tur vairs nav pierakstīti.
       Tā ir tikai daļa no pastāvošām iebraucēju privilēģijām.

Vilis Cīpurs,
represētais
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/23_oktobris/lapa7.htm