Tikko Latvijas Saeima bija pieņēmusi Valsts valodas likumu, Maskava novicināja diriģenta zizli, un iestenējās, ievaidējās, iegaudojās viss Krievijas imperiskās polītikas atbalstītāju koris gan pašu valstī, gan Latvijā, gan citur ārzemēs. Likums pakļaujot diskriminācijai krievvalodīgos iedzīvotājus, tas neatbilstot Latvijas starptautiskajām saistībām, kļūstot par šķērsli Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību. Tāpēc Valsts prezidentei tas būtu jānosūta Saeimai otrreizējai caurskatīšanai un attiecīgu labojumu veikšanai.
       Krievijas stratēģiskais ģeopolītiskais mērķis attiecībā uz Latviju nav mainījies gadu simteņiem: pārvērst Latviju par zemi ar viendabīgu krievu valodā runājošu iedzīvotāju masu un iekļaut uz mūžīgiem laikiem Krievijas sastāvā...
       Nav ne mazāko šaubu, ka Rietumu polītiķi to skaidri apzinās. Tomēr viņi šo polītiku aktīvi atbalsta, jo Krievija ar savām milzīgajām dabas bagātībām, plašo iekšējo tirgu un kodolvalsts statusu viņiem ir nesalīdzināmi svarīgāka nekā tas mazais laukumiņš, ko uz pasaules polītiskās kartes aizņem Latvijas republika. To Čerčils un Rūzvelts uzdāvināja Staļinam jau 1945. gadā Jaltas konferencē, nolemjot latviešu tautu mokpilnai padomju okupācijai ar traģiskām sekām. Un, ja Bils Klintons 1994. gadā pie Brīvības pieminekļa pamācīja latviešus, ka visas tās tiesības, ko viņi atguvuši pēc Atmodas, jāpiešķiŗ arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem – tātad arī okupantiem un viņu pēcnācējiem, tad tas nozīmēja tās pašas Jaltas polītikas turpināšanu jaunos apstākļos. Ne velti šo ASV prezidenta padomu klātesošie uzņēma klusēdami, bez aplausiem. Jo katrs saprata: ja piešķirs Latvijas pilsonību – un tātad arī tiesības vēlēt un tikt ievēlētam – gandrīz miljonam iebraucēju, vara valstī drīz vien pāries šī vairākuma rokās, krievu valoda kļūs par noteicošo, robeža ar Krieviju tiks atvērta brīvai iedzīvotāju kustībai, Latvija Eiropas acu priekšā «demokratiski» pārvērtīsies par slāvu apdzīvotu un pārvaldītu territoriju, kuŗā pēc dažiem gadu simtiem tikai vietu nosaukumi atgādinās, ka te reiz dzīvojuši latvieši. Šajā virzienā tad nu mūsu zemi neatlaidīgi bīda EDSO un ES amatpersonas un dažāda ranga Rietumvalstu polītiķi. Viņu pūles lielā mērā atvieglo pašmāju kollaboracionisti – latviešu PSKP nomenklatūras darbinieki un krietns birums kosmopolītiski noskaņotu pašlabuma meklētāju no trimdas latviešu vidus. Protams, kapitālisma apstākļos neviens neko nedara par velti. Pat Klintons ne. Pat ne Somijas pašreizējā ārlietu ministre Tari Halonena, kas steigšus ieradās Rīgā, lai ieteiktu mūsu prezidentei tieši tādu rīcību, kādu jaunā Latvijas Valsts valodas likuma sakarā katēgoriski bija jau ieprasījusi Krievija. Smaidīgā Halonenas kundze nepiemirsa arī atgādināt, ka Somija pašlaik ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts un, ja valodas likumā neveiks pieprasītos grozījumus, tas «nebūs labvēlīgs sarunu sākšanai par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.» Katrs par savu «izpratni» un izpalīdzību cer saņemt pretī kaut ko reālu: ASV – iespēju vienoties ar Krieviju globālu problēmu risināšanā, Somija – uz lielā kaimiņa pretimnākšanu izdevīgu naftas un gāzes transportmaģistrāļu ierīkošanā, mūsmāju kangari – uz kādu kasti alus un garantētām pensijām slāvu Latvijā nākotnē.
       Morāli šī polītika nepazīst. Atcerēsimies – pēc zināmo, latviešu tautai liktenīgo Pilsonības likuma grozījumu galīgās pieņemšanas pērnruden van der Stūls un par viņu augstāki Rietumu polītiķi svinīgi paziņoja: nu viss ir kārtībā, vairāk prasību nebūs! Bet pagāja tikai daži mēneši – un jauni ultimāti bira kā negaisa mākoņi pār Latvijas galvu. Ja jūs nedarīsit tā, kā mēs iesakām, tad...
       Šādā situācijā par Latvijas Valsts prezidenti ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu. Neskaitāmas reizes apkrāptās, pazemotās, polītiķu atklāti apņirgātās tautas sirdī pavīdēja cerību stariņš. Vīrietim šai augstajā postenī pietrūka rakstura izšķirīgajos brīžos aizstāvēt tautas intereses. Varbūt tagad latviešu sieviete parādīs vīra dūšu un nelieksies liekuļu, demagogu un Latvijas atklāto ienaidnieku priekšā? Katram taču redzams, ka Saeimas pieņemtais Valsts valodas likums ir viens no vispielaidīgākajiem Eiropā. Protams, tam ir arī nepilnības. Par tām, prezidentei apspriežoties ar inteliģences pārstāvjiem, pareizi pateica akadēmiķis Jānis Stradiņš: «Likums būtu jāizsludina, bet tā iedzīvināšanai būtu jāpieņem stingri Ministru kabineta noteikumi. Neizsludināšana būtu traģiska nevis pašam likumam, bet gan Valsts prezidentei, kuŗa tikko sāk savu politisko karjeru Latvijā.» Bet Vaira Vīķe-Freiberga līdz akadēmiķa Stradiņa intelektuālajam līmenim pacelties nespēja. Viņa kapitulēja – atteicās likumu izsludināt un nosūtīja to atpakaļ Saeimai. Cerību stariņš nodzisa.
       Jā, tā tiešām vispirms ir pašas prezidentes traģēdija. Viņa nāca pie tautas, tēlaini runājot, ar piparkūku sirsniņu rokā – kā pazīstamajā Ivara Vīgnera dziesmiņā no leļļu lugas «Šveiks». Bet īstenība izrādījās daudz vienkāršāka. Maizniekmeistars paņēma mīklas pikuci, uzsvieda uz virtuves dēļa, izrullēja tik plānu, cik vajadzīgs, izspieda tādu figūru, kāda viņam labpatikās. Un tā vairs nav «sirsniņa no piparkūku miltiem», šīs figūras apveidi nepārprotami atgādina nesenās imperijas piecstaru zvaigzni.

Kārlis Reimanis
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/23_oktobris/lapa7.htm