Ironisks tēlojums

       (Latvijas nelegālās Baltslāvu komūnistu apvienības priekšsēdētāja R. Bumāgina runa partijas Zemgales apgabala konferencē 1999. gada 1. oktobrī.)

       Biedri! To, ko nepaveica Ivans Bargais, Pēteris Pirmais un Josifs Staļins, paveiksim mēs. Latvija un visa Baltija kļūs par neatņemamu Lielslāvijas sastāvdaļu, kur dominēs krievu valoda, parašas un kultūra. Un tas notiks drīz.
       Tālāk es pieskaršos tiem pozitīvajiem faktoriem, kas neapšaubāmi runā mums par labu. Nav jāuztraucas par latviešu nacionāļu aktivitātēm un reliģijas ietekmes pieaugumu sabiedrībā, kas pats par sevi ir tautiskuma balsts un stiprinātājs.
       Iegaumējiet: latviešu nacionālie spēki nekad nav bijuši vienoti un arī nebūs. Te liels nopelns ir mūsu cilvēkiem, kas darbojas burtiski visās nacionāļu organizācijās un parlamentā, un virtuozi īsteno mūsu direktīvas.
       Visbīstamākās mums savulaik bija Tautas fronte, LNNK, Daugavas Vanagi, polītiski represēto un dažas citas organizācijas. Taču šodien aina ir pavisam citāda. Tautas fronte vairs nepastāv, un tās bijušie līderi sildās atmiņu saulītē. Tēvzemiešu un LNNK apvienotā partija pilnīgi strādā mūsu labā. Vispirms viņi iztīrīja savas rindas no patriotiski domājošiem biedriem, tad padzina «Nacionālās Neatkarības» redakciju un uz laiku avīzi pat slēdza. Tās darbību gan uz brīdi atjaunoja, taču mums tas nekaitēja.
       Daugavas Vanagi ārzemēs ir pilnīgi izkurtējuši un uz saviem brāļiem Latvijā raugās kā velns uz krupja, ar neslēptu uzpūtību un iedomību. Pašā Latvijā šī organizācija ir sašķēlusies Daugavas Vanagos un Nacionālajos Daugavas Vanagos, kas viens otru apkaro un apvaino visādos grēkos. Vieni esot tie pareizie, otri atkal tie sterilākie, kas savās rindās neuzņemot bijušos komunistus. Mēs esam iekšā abās organizācijās pašā spicē un atkal apvienošanās Vanagiem ir un paliek nepiepildāms sapnis. Arī pie NDV nodibinātā partija «Namejs» mums nav bīstama. Tā nekādu jūtamu polītisku darbību neizvērš, bet Saeimas vēlēšanās lika saviem biedriem balsot par TB/LNNK kandidātiem. Tāpēc arī mūsējie tika ievēlēti. Viņu antikomūnistiskie un antislāviskie izlēcieni un izbrēcieni ir ar mums saskaņoti un ļoti nepieciešami, kā balzams krievu dvēselei: ja to nebūtu, mums būtu ļoti grūti manipulēt ar saukli par minoritāšu necilvēcisko apspiešanu Latvijā. Malači, šie «nacionāļi», vai ne, biedri?
       Taču ar to vien, ka visas Saeimas partijas tā vai citādi darbojas mūsu labā, pasliktinot iedzīvotāju vairākuma dzīves apstākļus, tādējādi dodot mums iespēju parādīt, cik labi bija padomju gados, mēs samierināties nevaram. Plaukst, pieņemas spēkā un latviešu atbalstu gūst Atklātais sabiedriskais fonds «Latvietis» un viņu laikraksts «Latvietis Latvijā». Mums ar savu cilvēku palīdzību gandrīz jau izdevās tam «aizspiest dziesmu» par «Baigā gada» atkalizdošanu, taču kaut kas jurisdikcijā nenostrādāja līdz galam.
       «Latvietis Latvijā» ir ārkārtīgi bīstams izdevums. To pērk. Lasa. Tam tic. To tik viegli nevarēs nozūmēt kā «Pavalstnieku» vai veco «Nacionālo Neatkarību». Bet tas ir jādabū bedrē! Citādi ap to sāks pulcēties VISI nacionāli domājošie latvieši, kas vīlušies daudzajās skaistnosaukuma partijās, kustībās, biedrībās.
       Tagad par baznīcas ietekmi uz latviešu smadzenēm un sirdīm. Viscietākais rieksts ir Romas katoļu Baznīca. Tā ir monolīta un stipra. Arī tās laikraksts nav kaut kāda lapiņa, bet dziļi pārliecinošs izdevums. Ar luterāņiem ir nedaudz labāk. Pastāv divas Baznīcas, katra ar savu vadību un arhibīskapu. Viena ārzemēs, otra Latvijā. Vienotas pasaules latviešu luterāņu Baznīcas nav. Tā ir ļoti pozitīvi vērtējama parādība. Savulaik iepriecināja fakts, ka tepat Latvijā līdztekus «Svētdienas Rītam» sāka iznākt «Latvijas Luterānis», ap kuŗu pulcējās citādi domājošie. Visas iespējas bija Latvijas luterāņiem sašķelties divos virzienos, vēlēt jaunu vadību un arhibīskapus un vienai pusei otru nesaudzīgi apkarot. Diemžēl, tas nenotika. Taču mūsu uzdevums ir kūdīt vienu laikrakstu pret otru. Ņemot vērā to, ka abos darbojas godkārīgi cilvēki, šis uzdevums nemaz nav tik grūts.
       Kas attiecas uz ārzemēs iznākošajiem preses izdevumiem, tie mūs netraucē un nervus nebojā. Tāda ilggadēja avīze kā «Latvija Amerikā» uz Latviju netiek sūtīta. Pat Nacionālās bibliotēkas Periodikas nodaļā ir tikai daži veci numuri. Uz vēstulēm, ko sūta Daugavas Vanagu organizācijas biedri kopā ar savu žurnālu «Vēstnesis», laikraksta redakcija neatbild. Kur nu vēl lai atbildi gaidītu kāds plēbējisks Latvijas pilsonis! Par to mēs varam tikai priecāties. Tāpat esam gandarīti par tiem atbraukušajiem latviešiem, kas, ciemodamies Latvijā, klaji uzsver savu pārākumu, gudrību, izceļas ar savu iedomību, tiekoties ar humpalās ģērbtajiem tautas brāļiem dzimtenē. Vienkārši lieliski! Te nu viņu dižais sauklis: «Vienoti Latvijai!»
       Taču pats svarīgākais rādītājs, kas tuvina latviešu izzušanu un slāvu tautu mūžīgu iesakņošanos Latvijā, ir latvju katastrofālā dzimstības mazināšanās. Tas tik ir viens grandiozs rādītājs! Latvieši vairāk pērk zārkus, nekā bērnu ratiņus. Pašķirstiet jebkuru rajona laikrakastu, kur nobildētas jaunās māmiņas ar jaunpiedzimušajiem. Latviešus tur tikpat kā neredz. Nabadzība, nodzeršanās, turīgu ģimeņu nevēlēšanās laist pasaulē vairāk par vienu bērnu, lai neierobežotu savu komfortu, ir visādi jāveicina.
       Daļa latviešu pārkrievojušies jau padomju gados. Viņi sūtīja bērnus krievu skolās. Vīrieši pieņēma sievu uzvārdus, bet citi savus pārveidoja. Es pazīstu biedrus Siļinu (bijušais Siliņš), Ļepinu (Liepiņš) Brizgo (Brizga), Purmaļetu (Purmalietis) un vēl citus, kas vēl šodien lepojas ar savu slāviskumu.
       Latviešos vēl vairāk jāpropagandē sekss kā cilvēku lielākā bauda, un nekur nav jārunā, jāraksta, jārāda televīzijā par šķīstu laulības dzīvi un kuplām ģimenēm. To mūsu cilvēki masu mēdijos jau ņēmuši vērā.
       Ļoti lielu pakalpojumu mums veica bijušais prezidents un citi valstsvīri, oficiālajās uzrunās lietojot vārdus «Latvijas tauta». Nacionāli domājošie vai sprāgst pušu aiz apvainojuma, pierādot, ka Latvijas pamattauta ir latvieši, tad citas šeit dzīvojošas tautas un visbeidzot kolonizatori, kas nezina un negrib mācīties latviešu valodu, kas spļauj uz visu latvisko un tā tālāk. «Latvijas tauta»! Vai tas nav vienreizēji? Nu gluži tas pats, kas «padomju tauta»!
       Ekonomikas pasliktināšanās, nabadzības pieaugums, pensionāru aplaupīšana lielo monopolistu interesēs (vairākums viņu ir mūsējie) jāizmanto, lai masas pašas sāktu lūgties pēc padomju iekārtas atjaunošanas un orientācijas uz austrumiem.
       Man ir liels prieks, ka Zemgales apgabalā nodibinātas simts mūsu pirmorganizāciju un ka visaktīvākā no tām ir Jelgavā. Tātad esat no rīdziniekiem un dvinskiešiem mācījušies.
       Neaizmirstiet, biedri, ka latviešu nacionālo organizāciju šķelšana – vienas noskaņošana pret otru – ir mūsu ikdienas uzdevums. Šo zemi mēs iekarojām, šo zemi mēs paturēsim. Tā piederēs mums un tiem nedaudzajiem latviešiem, kas pierādījuši savu slāvisko mentalitāti.
       Marksisms, biedri, nav miris. Tas tagad tikai radoši jāpielieto, ņemot vērā, ka mēs esam iestājušies par tirgus ekonomiku. Bet, kas attiecas uz Lielslāvijas impēriju, te paliek spēkā visi gadsimtu principi.
       Nobeidzot, es vēlreiz pasvītroju, ka latviešu organizāciju šķelšana, visa latviskā šķelšana ir mūsu uzvaras nesēja! Lūdzu to neaizmirst, un nepieļaut nekādu mīkstsirdību cīņā pret gansiem!

Egils Bauzis
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/23_oktobris/lapa8.htm