Pēdējās minūtes redzēju Tv raidījumam. Tā pastardiena, ko izdzirdēju no rādītajiem, lika man pameklēt, ko esmu palaidusi garām. Dūle atgriezies. Raidījuma nosaukums "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt". Kāda tur mistiska pastardienas paredzēšana, ja vecs, cienījams zinātnieks, nu jaunizceptais politikānis Buiķis, runā kā jau ne viens vien no tiem "gudrajiem tautas kalpiem" - mēs par to domāsim, veidosim darba grupu... Nemaz negribas teikt, ka ar Druvieti esam deldējušas vienas fakultātes beņķus, tikai Druviete ir bijusī. Bijusī izglītības ministre, kura tik saka - mūžizglītība ir svarīga. Tiem inteliģentajiem jau nekas cits neatliek, kā mācīties. Domā tak citi. Arī par to, vai bērnam šodien vispār ir jāmācās ar roku rakstīt, jo tehnoloģijas attīstās. Tehnoloģijas attīstās, bet pirkstu kustības attīsta domāšanu. Tās arī attīstījušās tik tālu, ka domāt individuāli nemaz nevajag? Politikāņiem domāšanu priekšā nosaka kāds pacelts īkšķis, tas vēl tik tālu iekustināts, ka pacelt var. Humors virza dzīvi vai dzīve virza humoru? Ja neaizmirsīšu, paskatīšos pēc nedēļas, cik smieklīgi var runāt par nopietnām lietām. Vecais Kārlis Ulmanis esot lepojies par visas tautas garīgo izaugsmi, par speķi un sviestu un citām eksportējamām lietām. Vai to speķi var eksportēt bez garīguma?
Atslegas vārdi: tā ir559
Mūsu kungs un pestītājs Jēzus Kristus saka, dariet, kā es esmu darījis. Viņš šos vārdus teica ne tikai saviem mācekļiem, viņš tos teica visai cilvēcei. Kāds piemērs ir mums Jēzus Kristus? Tā ir mīlestība, ziedošanās, kalpošana un pazemība sava tēva priekšā, jo pestīšanas darbu citādi nebija iespējams paveikt, arī Latvijas brīvību nebija iespējams izkaŗot bez tiem, kas tai kalpoja un ziedoja savas dzīvības. Un es gribu jums jautāt, vai mēs esam tiesīgi nākt viņu priekšā, vai mēs ar savu dzīvi esam apliecinājuši, ka viņu upuŗi nav veltīgi? Mums ir kritušo varoņu priekšā jāatskaitās par visu savu dzīvi. Es runāšu šo karavīru, kas atdeva savas dzīves, vietā. Piemēru mēs esam devuši, un jums ir jādara tāpat, kā mēs esam darījuši, dienu pēc dienas kalpojot savai tautai.
Vai viņi cīnījās par tādu Latviju, kāda mums ir šodien? Par kādu Latviju cīnījās brīvības cīnītāji, par kādu Latviju cīnījās šie, kas ir aprakti Morē? Tikai ne par šādu, bet par tādu Latviju, ko mēs pazīstam kā Latvijas brīvības laiku.
Mūsu katra sirdī ir jābūt dziļai apņemšanās, ka mēs esam saistīti ar augstāko, lielāko, svētāko pienākumu kritušo varoņu priekšā. Viņi, visi jauni cilvēki, atdeva savas dzīvības, lai jūs redzētu šos skaistos laukus, šos skaisto zemi. Mēs tagad izpārdodam savu valsti, izpārdodam savas pilsētas svešzemniekiem. Armija, zemessargi, parādiet kritušajiem varoņiem savu godu un cieņu. Paceliet savus ieročus gaisā, lai nenotiek tas, kam nav jānotiek. Mēs zaudēsim savu zemi uz visiem laikiem, ja nerīkosimies. Sodomas un Gomoras ļaunums, grēks un noziegums bija cēlies pie Dieva troņa. Līdzīgi kā šodien notiek mūsu tautā. Paļausimies uz šo Kungu un Pestītāju, ka viņš redz mūsu lūgšanas, ka viņš redz mūsu stāju. Ja mēs kaunēsimies un baidīsimies no salašņām, kas apsēduši mūsu zemi, tad mēs neesam cienīgi uz šīs zemes dzīvot. Mēs nedrīkstam veidot nekādu integrāciju uz Latvijas svētās zemes. Mēs paši veidosim savu vēsturi un rakstīsim, kāda tā ir patiesībā. Un visi mēs kopīgi to veidosim un nevienam mums nav jājautā pēc padoma, un es ceru, ka zemessargi, kaut arī ar dūrēm jums būtu jācīnās, tos vanderstūlus, kas nāk, lai mūsu tautu un valsti iznīcinātu, jūs ar dūrēm izdzīsiet ārā. Es jau vairākreiz esmu teicis zemessargiem: izsviediet viņus aiz krāgas laukā, parādiet, kas jūs esat! Ja zemessargi mani aicinās, būšu viņu vadonis, viņu ieroči nebūs slēpjami nedz penālī, nedz maisā, nedz kastē. Mums padoma ne no viena nevajag. Mums stāv Dievs klāt ar savu gudrību, ar savu svētību, ar savu padomu. Viņš svētīs katru cilvēku, viņš svētīs mūsu armiju, viņš svētīs mūsu aizsargus, zemessargus. Dievs, stāvi mums klāt, mūsu tautai, mūsu zemei. Svētī mūsu tautu un zemi, svētī tos, kas to sargā – armiju un zemessargus. Un galvenais – mūsu katra kalpošanu mīlestībā, lai mēs arī turpmāk varam nākt šo kritušo karavīru priekšā ar cieņu un godu un atskaitīties, ka esam te cienīgi stāvēt. Lai Dievs stāv mums klāt un mūs pasargā, un to pašu mīlestību un ziedošanos gribu, patriotismu nacionālo pašapziņu liek mūsu sirdīs, kāda bija jaunajiem cilvēkiem, kas ir krituši, cīnoties par latviešu tautu. Dievs lai mūs svētī un lai mūs pasargā. Dievs lai apgaismo savu vaigu pār mums un lai ir mums žēlīgs. Dievs lai paceļ savu vaigu uz mums, un dod mums savu mieru, un dieva miers lai ir ar mums.
Kārlis Zuika, BD,
1999.g.
Avots:
Šajā runā ir atsegta mūsu kopīgo neveiksmju sakne. Ja mēs neesam gatavi neko ziedot kopīgo mēŗķu labā, tad mēs nevaram sagaidīt, ka kopīgie mērķi jel kad īstenosies. Ja mēs bailēs un vienaldzībā atsakamies no cīņas pret mūs apdraudošajiem spēkiem, tad tie mūs sagrābj un izmanto. (K.B.)