Džeroms K. Džeroms atstāsta šādu gadījumu no krustmāmiņas dzīves krinolīnu laikā, kad viss skaistums slēpās svārku kuplumā, bet kuplums turējās uz stērķeles un metalla stīpām.
       Krustmāmiņas krinolīns bija ļoti skaists, stipri stīvināts un stīpots. Krustmāmiņa ļoti lepojās. Bet te, nelaime, kādu dienu uz ielas svārku apakšējā stīpa nejauši parāvās uz augšu un zem krustmāmiņas krinolīna iespruka draudzenes buldogs. Pēkšņi uz zemes bija par diviem izmisušiem radījumiem vairāk. Krustmāmiņa sāka skriet. Buldogam nebija izvēles, vienīgā starpība, ka krustmāmiņa skrēja it kā mērķtiecīgi, kamēr buldogs centās skriet uz visām pusēm vienlaikus. Krustmāmiņa kāpināja skrējiena tempu. Buldogam vēl arvien nebija izvēles. To neviens nevar pateikt, kas notiktu, ja krustmāmiņai pietiktu spēka skriet ilgi. Taču spēki bija galā: iebļāvusies un pašāvusi rokas gaisā kā lūgšanā, viņa krītot nospieda tā arī neko neapjēgušo suni. Viena lieta šai nāves dejā bija nevainīga: buldogs zem krinolīna pakļuva nejauši.
       Reizēm buldogi zem krinolīniem nokļūst, saimnieka iedrošinošā kājas spēriena iedvesmoti.
       Uzdrošinos apgalvot, ka gan mūsu valdošās, gan nevaldošās partijas ir tik vāji bazētas, ka nespētu izturēt pat tik vājpienainas sabiedrības spiedienu. Kāda ir Latvijas tauta. Tās pļāpāšana par nepieciešamību organizēties sabiedriskās struktūrās ir cik gudra, tik gaŗa. Darbs ir īss. Ak, pardon, barkašovieši organizējas: nav vairs 1991. gads, šo to esam sasnieguši. It īpaši jau latvieša apziņas evolūcionēšanā. Marks Tvens reiz apgalvoja: ja kādam izdotos iedvest bitēm goddevību pret lāčiem, no bitēm iznāktu puslīdz ciešami angļi. Nezinu, kā ar bitēm un angļiem, bet cieņa pret Roterdamas Erasma slavināto objektu, t. i., muļķību, manos tautiešos ir iedvesta milzīga.
       Partiju spēku un dzīvelību stabili uztur «Latvijas ceļa» premjērēšanas gados izveidotais valsts civīldienests. Liberālā partija, balstoties uz boļševiku partjačeiku mācību – kādas tur vēlēšanas: kā teica, tā balso! – pa visu valsti izveidojusi dienestu savu personisko konservātīvo ambīciju apmierināšanai, un šis dienests šodien, gardi ņirgdams par visu nacionālo, izmanto likumdošanu, apmierinot vajadzīgo cilvēku korporāciju ambīcijas, par ko korporācijas nodrošina saimnieka – izputējušās imperijas centra – polītiskos pasūtinājumus.
       Šim definējumam nevar piekrist? Piedodiet, godātais, bet tā nav mana vaina, ja jums 100% aprobētās territorijās ir 99% robu. Viss ir vienkārši: tā brūk imperijas, un 100 gadījumos no 100 par brīvību tiek saukts neokolōniālisms.
       Civīldienests ir «LC» spēka atslēgas vārds, jo tikt pie varas un tūdaļ attapties situācijā, kad visas pavēles tiek veiktas burtiski, negrib neviens. Arī Šķēle ne. Tāpēc, sociķi, piedodiet, bet varā būs «LC», jo tā ir faktiskā vara Latvijā. Žēl tikai, ka reizē arī neokolōniālisma pamatbalsts, taču, ja gribi no «Latvijas ceļa» kalniņa ar ragutiņām skriet, tev būs arī «Latvijas ceļa» ragutiņas kalniņā stiept. Aiz Lībanes jaunkundzes tēlotajām bailēm un neparastās pieticības vērīga acs neredz ne bailes, ne pieticību, bet labu tēlojumu uz drūmi smirdošu perspektīvu visiem latvijsneceliešiem.
       Kādas ir šīs iz vienas partijas izveidotās sistēmas darbības sekas? Kādas sistēma grib, tādas arī ir.
       Smīnot ūsās, Raitis Černaja kungs stāsta: ja, revīziju sākot, firmas īpašnieks paziņo: revīzija ir polītisks pasūtījums, skaidrs, ka pārkāpumu būs daudz un tie būs smagi.
       «Smīn revizors kā Jūdass:
       «Te atradu es kļūdas!»
       Un lapu tālāk šķiŗ:
       «Te atkal kļūdas ir!»» (J. Dreslers)
       Kāds mežsaimnieks, iepretī Černaja kungam, nesmīn nemaz, jo godīgi, tāpēc arī bezcerīgi saka: viņš nespējot nomaksāt visus nodokļus, jo tad viņa bizness iet mīnusos, bet tāds bizness nav nekāds labais bizness, un, labi padomājot, vispār nav bizness. Mežaiņa skumjā atbilde tiek pausta, atbildot uz jautājumu, vai viņš atjauno izcirsto mežu. Patiesība, šķiet, būs, kā vienmēr, viducī. Pati revīzija nav polītisks pasūtījums – nekļūsim stulbi vismaz mēs. Taču uzlikto nodokļu nastu nespēj pavilkt neviens, izņemot tirgoņus un atsevišķu nozaŗu rūpniekus, tāpēc lielākais vairums ar iniciātīvu apveltīto ļaužu spiesti strādāt pēc «gan jau neiekritīšu» principa, un pamatots ir apgalvojums, ka revīzijas ir melno avju kastrēšanas un ielikteņiem vēlama ganāmpulka selekcionēšanas instruments.
       Pati valsts polītika ir tāda, ka visu, kam pieskaŗas, pārvērš par polītisku pasūtinājumu, bet pieskaŗas tā visam un visiem, un visi tūdaļ kļūst nelieši, jo nevienam nav iespējas būt lietim. Un kāpēc, johaidī, man šķiet, ka es kaut kad tur jau esmu bijis? Viens ir totāli – šī sistēma ne tikai nav liberāla, bet tā arī neved uz liberālismu, un Latvijas demokratija jāsauc par «paši vainīgi demokratiju». Pajautājiet uz ielas par Satversmes 2. pantu garantētajam LR varnesim, ko viņš domā par Saeimu, un viņš pusgadu pēc vēlēšanām, nešauboties ne mirkli, teiks: «Nu, jā. Bet neko nevar darīt. Paši vainīgi.» Ir tāda liga. Par mazohismu sauc. Zināms, vecs, smirdošs stāsts: neokolōniālisms.
       Šodien visu nosaka blats un vai viņš nesaķēzīs vagu. Personīgi man ļoti simpatiski cilvēki – Juris Putriņš, Māris Pļavnieks, tagad arī Imants Kalniņš – palēnām vien tiek no varas attālināti, rēķinoties ar to, ka viņi ir godavīri. Leopolds Ozoliņš krita, Oskars Grīgs krita. Kā vārdā? Lai noturētos sistēma. Šai sistēmai maz sakara ar personību un tās brīvību. Latviskā publika vēl ir tik negatava, ka neviltots liberālisms radītu kā teļš ar mēli efektu. Nedrīkst skriet kā tādiem dulliem, jo kur tad tu, vecīt, aizļepatosi, ja pats sevi nevari paņemt līdzi? Nu, būs mums tās plastmasas pērles, būs zelts mums kā īsts, būs papīra puķes, kas nenovīst, bet ko tu darīsi, kad kaut ko īstu gribēsi? Klausīsies Džonu Lī Hukeru? Nu, ir viņš īsts, bet tas taču nav ne manējais, ne tavējais, un, ja Vanadziņš kaut ko, tad Vanadziņš ir vienīgais, bet arī nav un nekad nebūs Hukers. Kur tu to vairs dabūsi? Rīgas centrā? Rīgas centrā tu triperi vai pa purnu dabūsi. Nevajag steigties prom no sevis. Nebūs atpakaļceļa, jo šodien visi ir gudri. Šī dumjā promskriešana – tā gan mani kreņķina, un libertiāņu izveidotā sistēma šo mukšanu veicina.
       Lai, brēcot liberālus saukļus, varētu pastāvēt korporātīva – tātad no saimnieka izredzētu ielikteņu, tātad kliķu, tātad neliberāla sistēma, tai jābalstās – jau atkal un vai! – uz manas stulbās, naivās cerības, ka vienreiz izsprukšu, uz apvērsto ētisko normu sistēmu, ko sabiedrībai nes ar attiecīgi pielāgotu ideoloģiju: Nost ar ideoloģiju, nost ar dogmām, nost ar didaktiku, lai dzīvo plūrālisms un tolerance, lai dzīvo viss, un vispār – kādi vēl jautājumi?! Šī ideoloģija tiek staipīta, krietni nekaunīgāk kā Britāna laikos, jo tad saturi nodiktēja formu, bet saturi bija drusciņ stulbi. Šķēlem vajag Lemberga sakarus, Lembergam vajag Šķēles sabiedrības analgēnizētāja spējas; jā, pretrunas viņu starpā ir, bet tās nav par to, kā darīt laimīgus Mildu un Pēteri. Un tāpēc, ka viņi viens otram nepieciešami līdz nevar iztikt līmenim, avīzes zīmē nerimstošus posta kaŗus: tam suns pazuda, bet šitas žļādz nelāgas izcelsmes podā! Vieni ir šķēlisti, otri ir lembergisti, pakaļas plikas abiem. Bet tas nekas! Ka tik par tautas fronti! Ka tik par zemniekiem! Ka tik par Kaulu vai Paulu! Ka tik par kādu, ka tik ne par sevi! Brūverim smagi cīnoties par cilvēktiesībām, Ulmem – par ezīštiesībām, Ņurbulim – par mazļaužu prieku, Bergmanim – par īpašu šarmu, Veidemanei – par tiesībām liriķei dziedāt, Saeimai – par principu viena valsts, viena taisnība visiem, faktiski tiek kultivēts fantastisks tiesiskais nihilisms, kad, izņemot valsts ierēdņus, nevienam citam šajā valstī vispār nav nekādu tiesību. Un tas top akceptēts un stabili pieņemts, jo ko nu es... (Ko nu es personas brīvība!) «Mote? Mote ir Mote! Ko nu es...» Protams, ka latviešu zemnieks ir svēts cilvēks, bet Mote ir sistēma, un tāpēc zemnieks, kas nule ar plikām rokām skrēja omonietim virsū, noduŗ savu svēto galviņu un atzīst Motes tiesības aizķēzīt viņam aiz apkakles. Kāpēc mūsu smadzenēs godīgs cilvēks iepret činavniekam, kuŗš ar vērienu izsaimniekojis valsts mantu, nav nekas?! Cits piemērs. Tikai pie mums, Latvijā, cilvēkam var iestāstīt, ka ES mūs gaida atplestām rokām, vajag tik mājasdarbus veikt. Mums ir polītikāņu pārvaldītas valsts prakse, un nav informācijas par tādas valsts pārvaldes aparāta darbību, kas tiešām būtu domāts visas valsts pārvaldīšanai, mums var iestāstīt visu ko. Bet ar ko, rāmi domājot, mēs ES varētu būt interesanti? Ar vājo pirktspēju viņu precēm vai savu teōrētisko murmulēšanu par savas ražošanas attīstīšanas nepieciešamību, no kā, ja tā nebūtu tikai murmulēšana, dažā ES valstī varētu padziļināties bezdarba problēmas? Paneiropa? Beidziet provocēt mani uz rupjību! Viņi nav stulbi un par lētu ideju nemaksās ne centa. ES valstis vada polītiķi, bet, kas attiecas uz mūsu draugiem, tad mūsu draugi Rietumos tādu cilvēku, kuŗš apgroza naudiņu tepat uz vietas, vislabprātāk gribētu redzēt guļam zārkā baltās čībiņās, kas ražotas kādā ES valstī. Kāpēc mums šis ceļš uz ES un NATO šķiet kā ceļš uz Leiputriju, Paradīzi vai komūnismu? Ar kādām tiesībām uzskatām, ka mūs vispār kāds kaut kur gaida? Avotdzidra ļautiņu dullināšana.
       Ar tranzītdolāriem segtais lats gadiem ilgi pumpē valstī kontrabandu. Tā posta Latviju, atņem darba vietas, nosit cenas, mazina budžeta ieņēmumus. Izgriezta cauri tirgum, kontrabanda savāc daļu Lemberga sakasīto tranzītdolāru un aizplūst atpakaļ uz Rietumiem, pie draugiem, ražot jaunu kontrabandu. «Bet tas nekas! Ka tik mūsu nacionālā valūta stabila!» It kā nacionālās valūtas stabilums izslēgtu iespēju ieviest uz robežām kaut elementāru kārtību! Nedrīkst! No vējlodziņa dolāriem sistēma barojas. Labi aizmirsts fakts pārdomām: Latvijas sākumos stingra SVF prasība bija, ka Latvijai nebūs vairāk par 3 muitas kontroles punktiem. Valstij, kuŗai tranzīts ir kā skābeklis.
       Pusbadība, nošņurcība Latvijā jau kļūst par tādu kā mazohistisku vidusslāņa labo toni, zemāko slāņu jau mums nemaz nav. Kaut katrs prātā kaut drusciņ nesajucis cilvēks pateiks, ka katrs kumāss tavā mutē ir arī nauda valsts kasē, jo tu taču to kumāsu nopirki, un pat tad, ja tu to kumāsu nozagi savam tuvākam, tad tu esi apzadzis savu tuvāko, bet ne jau valsti. Valsts caur nodokļiem savu dabū. Nevajag, latviet, kaunēties no ēšanas, re, cik jeņķi apaļi apkārt staigā. Iespējams, ka reizumis nebūšu izturējies pret šo sabiedrību pietiekami goddevīgi, bet vai tas maz iespējams, saglabājot pašcieņu un nekļūstot par mazohistu?
       Kāpēc te nekas nekustas, kāpēc viss stagnē? Tie ir būtiski jautājumi, bet vēl būtiskāks jautājums: ar kādu dīvu spēku mēs stagnāciju pamanāmies nosaukt par brīvību? Apvērsums smadzenēs. Ar mūsu smadzenēm ir izspēlētas ļaunās spēlītes, kuŗas spēlēt savulaik kompartija apmācīja speciālus, talantīgus cilvēkus – ideoloģiskos sekretārus. Piemērs. Cik eleganti «Latvijas ceļš» tika galā ar jēdzienu «Latvija», kad gribējās pirms vēlēšanām savākt daļu no nacionāli domājošo vēlētāju balsīm. «Latvija? Latvija bija mūsu skaistais sapnis!» Vai skaistāk un pareizāk vēl var pateikt? Var! «Nost karaspēku, lai dzīvo bara...» Piedodiet, sagājās kunkulī, bet pareizo variantu jau paši atceraties. «LC» ideologi pavisam noteikti zina: ja reiz ir pateikts sapnis, tad pateikts tik skaisti, ka pateikts ir viss. Žēl tik, ka latviešiem ir sapnis, bet krieviem ir sņilsa son un mečta, savukārt mečta ir visam pamats un biznesa plāna priekšuzmetums. Patiesība ir niansēs.
       Bet kāds tad ir latvieša šodienas sapnis? Mans variants. Normāla, labi attīstīta tirgus ekonomikas valsts, ko neapdraud Krievija un ir iekšēja stabilitāte; kas sociāli aizsargā tos, kam tas tiešām ir nepieciešami, bet sabiedrības vertikālā tiece argumentēta ar konservātīvām vērtībām: «Mana ģimene, mani labi draugi, mans nams, nu, jā, ko vēl gribēt, ā, lai mašīna labi ripo.» Ar ko šodienas Latvija no šādas valsts atšķiŗas? Ar to, ka tad, kad normālā valstī durvis cilvēka deguna priekšā sāk palēnām vērties ciet, Latvijā tās sāk klusiņām vērties vaļā. Ātrāk ne. Jā, katra kārtīga angļa skapī klusiņām grab ģindenītis, kas ir, ir, bet godu reizēs anglis lielās ar savu kaktusu kolekciju, bet skapi pagrabēt nes augšā uz bēniņiem, bet, ja kāds viesis uzprasa – «Kur tad tavs grabošais skapis palika?» – tad tā ir viņa pēdējā vizīte šajās mājās.
       Drīzāk šīs valsts Saeima pieņems likumu par LR pilsonības piešķiršanu visiem Turcijas kurdiem un Vilpukas ežiem nekā cietu likumu par valsts ierēdņu civīltiesisko atbildību, nemaz jau nerunājot par kriminālo. Tieši uz pilsoņu faktiskās beztiesības bazes turas Kremļa ielikteņu korporātīvā sistēma, un šī sistēma var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr zagli par Ls 50 nozagšanu pilnīgi likumīgi ieliek cietumā uz 5 gadiem, bet valsts ierēdni par tūkstoškārt lielāka zaudējuma nodarīšanu pilsonim vai valstij sliktākajā gadījumā atlaiž no darba bez paaugstinājuma citā resorā.
       Kā tas beigsies? Tas beigsies loģiski. 1934. gada 15. maijs un 1940. gada 17. jūnijs ir auksti loģiski datumi, kaut arī mums dikti gribas melot sev, saviem bērniem, saviem kaimiņiem un pasaulei. Viss, kas notiek, ir loģiski.
       Lai nebūtu tā, ka es savu lasītāju sakreņķējis vien, nobeigumā jūs fundamentāli iepriecināšu: pasaules gala nebūs. Kāpēc? Tāpēc, ka man pasaules gals nepatīk, man patīk Lāčplēša un Avotu ielas stūris. Ko? Es jūs neiepriecināju? Tik tālu nu būtu... Labi, priecināšu citādāk. No sākuma būs pašvaldību vēlēšanas. Paši vainīgi būs tikai pēc tam.

Uldis Andersons
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/24_oktobris/lapa2.htm