Nākas diezgan bieži uzklausīt viedokļus un vēlmes par nepieciešamību apvienot daudzās patriotiskās organizācijas vienā – tad nu būšot iespējams daudz paveikt. Un tiešām: ja polītikā nepieredzējis latvietis ienāk, piemēram, kaut vai Šķūņu ielā 15 un kāpj pa kāpnēm, ko viņš pamana? Viņš paiet garām Krievijas Latviešu biedrībai, Rīgas Polītiski represēto biedrībai, Latvijas Polītiski represēto apvienībai, Latvijas Nacionālo partizāņu apvienībai, Latvijas Nacionālo karavīru biedrībai... Un tas viss tikai vienā kāpņu telpā, bet līdzīgas kāpņu telpas varam atrast vēl daudzos Rīgas namos. Šis raksts neataino iepriekšminētās organizācijas un to darbību, bet tās minēju tikai kā piemēru. Katra no daudzajām organizācijām maksā īri, komunālos pakalpojumus, tālruni, mēģina sarūpēt kādu mēbeli utt. Santīms pie santīma, latiņš pie latiņa... Organizācijām ir cēli mērķi, tikai lielākoties līdz to patiesai pildīšanai tās netiek, un tam ir loģisks pamatojums. Lai veiktu kādas darbības, nepieciešami apstākļi, kas ļauj plānoto veikt. Un lielākoties šo organizāciju patiesā darbība ar to arī aprobežojas, ka tās mēģina radīt šos savu mērķu īstenošanai nepieciešamos apstākļus, proti, telpas, mēbeles utt. Ja to kaut kā arī izdodas sagrabināt, pašai mērķa īstenošanai vairs neatliek ne laika, ne spēka, ne naudas. Un patiesībā šīs organizācijas pastāv, lai pastāvētu, un dzīvo no rokas mutē. Ja kāds cits garāmkāpējs satiktu še aprakstīto varoni viņa pārdomās un tam teiktu: kāpēc visi nevarētu sanākt vienā telpā un to kārtīgi noslogot, bet, atlikušos santīmus saliekot kopā, pievērstos visiem kopīgā realizēšanai? Tas būtu brīnišķīgi, izsauktos mans varonis. Bet kāpēc tad tā nenotiek? Vai tiešām to ir tik grūti saprast un izdarīt?
       Taču notiek pretējais: organizācijas dzimst jaunas un atkal jaunas, un arvien pareizākas. Ir dažas īpašības, kas gan esošām ir vienādas, un ir dažas, kas arī jaunajām ir vienādas. Ja esošo organizāciju mērķi diezgan bieži pārklājas, tad jaunajām un pareizajām kopīgais ir tas, ka tajās visbiežāk sanāk no jau esošajām padzītie vai aizgājušie, paņemot no iepriekšējās organizācijas mērķus, darbības principus un paņēmienus, un tikai sola tos realizēt. Tā arī ir visa atšķirība. Bet realizēšana visbiežāk nenotiek. Tieši tāpat kā iepriekšējās atkal nepietiks naudas, cilvēku, būs slikti laika apstākļi utt, taču kad mēs tiksim Saeimā, nu tad gan...
       Domāju, līdzīgas ainas būs vērojis ne viens vien mūsu lasītājs. Kāpēc tas tā ir, un kur ir izeja?
       Vispirms mēģināsim saprast, izvērtēsim un tad secināsim.
       Ja jau šīm daudzajām organizācijām tik vienādi mērķi un pēc būtības tās ir tik vienādas, kāpēc tad tomēr pastāv dažādas organizācijas? Tam it kā nebūtu nekāda pamata.
       Parasti notiek tā, ka cilvēks, kas noteikti ir personība, nonāk pie kādas atziņas un sāk to sludināt, un, ieguvis atbalstītājus, veido organizāciju tās īstenošanai. Un loģiski būtu, ka visi cilvēki, kam šī ideja tuva, sastaptos tādā organizācijā un kopīgi panāktu viņiem vēlamo. Kā zināms, tā nenotiek. Ja kādas problēmas risināšanai cilvēki organizējas, tas liecina, ka problēmu izjūt ļoti daudz cilvēku, un, redzot, ka tai virzienā noris kustība, viņi arī uzdrošinās to darīt, bet paši saviem spēkiem. (Diemžēl itin bieži tie, kam šķiet, ka viņi izdarīs labāk nekā citi, darbu sāk, taču bieži darāmo pamet pusceļā.)
       Bieži vien viņi domā, ka ir gudrāki, spējīgāki par idejas īstenošanas aizsācējiem vai arī, tos personīgi pazīstot un zinot viņu trūkumus, tic idejai, bet netic, ka tās sludinātājs to paveiks, un, piemēra iedrošināti, veido savu organizāciju (pareizāku), kas to noteikti veiks un labāk nekā citi. Lielisks piemērs tam ir referendums par izmaiņām pilsonības likumā. Latvieši negrib šīs izmaiņas, taču netic, TB/LNNK tāpēc tik daudz vēlētāju nobalsoja «par» un daudz mazāk par referenduma ierosinātājiem.
       Protams, tāda bezjēdzība nevar pastāvēt mūžīgi un dažādo organizāciju dalībnieki analizē konkurentu veikto, metodes, konkurentu sakāves cēloņus. Šais sacensībās iesaistītie norūdās, tādēļ šķietamā sadrumstalotība patiesībā dod labus rezultātus. Uzvar stiprākais. Viss iepriekšējais ir tālab, lai uzvarētu patiešām stiprākais, spējīgākais... Tad arī apvienojas dažādās organizācijās iesaistītie cilvēki. Diemžēl ļoti reti to vadītāji ir tik stipras personības, kas spēj lietas labad pārkāpt pāri savam es. Bet tas notiek pakāpeniski un individuāli, nevis organizācijām apvienojoties.
       Taču pastāv arī cita veida paralēli darbojošās organizācijas. Tās rodas nedaudz citādāk un arī jāvērtē citādāk: tikko spējīgs cilvēks ir atradis problēmas risinājumu, tūlīt atradīsies daži talanti, kas mēģinās šī cilvēka sākto pārtvert un padarīt sevi par varoņiem; tikko jaunā organizācija būs izveidota un sāks darboties, taču bez nepieciešamās pieredzes, to ielenks tādi zaglēni, kam, izrādās, jau sen ir tādi paši mērķi un viņi nu būs tie īstie darītāji. Viņi ienāks organizācijā, pārņems tās vadību... Tāpēc visām jaudibinātām organizācijām ļoti jāuzmanās no šādiem mesijām. Parasti sākumposmā viņu līdzdalība organizācijā pat liekas radoša, veiksmīga un organizācijai izdevīga. Bet tas ir tikai šķietams ieguvums. Šie cilvēki parasti ir turīgi, izglītoti un sākumā palīdz, sagādājot telpas, kādu iekārtu, līdz pamazām vien viņi jau kontrolē visu organizāciju. (Lielisks piemērs ir kāda ļoti liela organizācija atmodas laikā, kurai čeka «palīdzēja» ar speciālistiem, naudu, telpām un pat tās apliecības iespieda stūra mājā.) Kad citu iepriekš radītās darbības iespējas izsmeltas un viņu stāvoklis sāk grīļoties, tie parasti izdomā citu jājamzirdziņu: apvienot it kā līdzīgās organizācijas. Dažādu organizāciju apvienošanās patiesībā ir to pašnāvība. Apvienojot vairākas vājas organizācijas, nevar izveidot vienu stipru, vai, citiem vārdiem sakot, apvienojot astoņus klibos mēs neiegūsim vienu skrējēju. Arī, apvienojot stipru organizāciju ar vāju, tā stiprāka nekļūs, bet stipro novājinās gan.
       Visas apvienošanās sevī ietver daudzus kompromisus, bet ar kompromisiem vēl nekas nav izcīnīts. Ir diezgan populāri demagoģiski atsaukties uz Bībeles tekstiem un tur atrast dažādus attaisnojumus nodevībai, gļēvumam utt. Bet vai patiesībā Bībelē ir kaut viens kompromiss ar ļauno?

Leonards Inkins
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/24_oktobris/lapa3.htm