Kaut kad pēc Čečenijas kaŗa beigām un Kosovas konflikta sākuma ASV un NATO varas gaiteņos notika iekšējā vērtību pārvērtēšana un tās sāka izrādīt mazliet drosmes, ievērot dažas ētikas un morāles normas, tiesību pamatus. Vai arī attieksmes maiņu iespaidoja tikai tas, ka šis slāvu terrorists bija vājāks un mazāks par to, kurš trakoja Čečenijā pirms trīs gadiem? Lai nu kā būtu bijis, pasaule bija modra un atļāva serbiem Kosovā nogalināt tikai ap 20 000 albāņu, galvenokārt vīriešus vecumā no 16 līdz 70 gadiem.
       Neviens toties neuztraucās, kad 1938. gadā krievi nogalināja 73 000 latviešu no tiem 230 tūkstošiem, kas toreiz dzīvoja padomju Krievijā. Arī tad nogalinātie galvenokārt bija vīrieši vecumā no 16 līdz 70 gadiem.
       Neviens neuztraucās arī, kad 1941., 1945. un 1949. gadā, pēc tam, kad krievi iebruka Latvijā un to okupēja, viņi nogalināja, ieslodzīja, spīdzināja un izdzina trimdā 500 000 latviešu – trešdaļu tautas.
       Jā, polītiski korekti ir nosodīts Slobadans Milosevičs par pastrādātajiem noziegumiem Kosovā un Staļins par genocīdu Latvijā. Taču patiesībā ne jau šie divi vīri vieni īstenoja neģēlības. Parastais serbu zaldāts slepkavoja Kosovā un parastais krievu ierindnieks nogalināja Latvijā. Turklāt to pieņēma kā pašsaprotamu. Nekādi neprotestēja pret spēka izrīcību svešā zemē ne serbu, ne krievu tauta!
       Ja arī serbi sacēlās pret Miloseviču, tad tikai ekonomisko grūtību spiesti, ne jau tādēļ, ka tiem nepatiktu albāņu (horvātu vai bosniešu) slepkavošana.
       Visa pasaule ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību nosodoši vēroja serbu izrīcību Kosovā un tie jutās spiesti steigt savu melno darbu.
       Krievi Latvijā savukārt jutās tā, it kā tiem piederētu mūžība, neviens tos netraucēja iznīcināt latviešus. Tāpēc serbi centās nogalināt vai izdzīt visus albāņus no Kosovas, kamēr krievi brutāli iznīcināja 1/3 tautas un tad iesūtīja Latvijā 1 000 000 kolōnistu, kam pakāpeniski vajadzēja pārkrievot Latviju.
       Kolōnisti sāka nerimtīgu rusifikāciju, apspiežot visu latvisko, ierobežojot latviešu valodas lietošanu, latviešu kultūras izpausmes. Neviens nenāca palīgā, un izdzīvojušie latvieši sāka zaudēt cerības latviskas Latvijas valsts atjaunošanas iespējai. Tad tautas brīvību mīlošais gars sagrāva komūnistisko krievu impēriju un 1991. gadā Latvija teorētiski atguva neatkarību. Taču valstī palika viens miljons nelegālo krievu civīlokupantu un Latvijas rusifikācija turpinājās. Cik daudz gan latviešu Latvijā nav dzirdējuši kādu krievu sakām: mums vajadzēja jūs visus nogalināt! Vēl šodien, 1999. gadā uz sienām Rīgā parādās graffiti, kas aicina nogalināt latviešus. Līdz pat šai dienai ASV un Rietumeiropa nav darījušas itin neko, lai labotu šo vēsturisko netaisnību un palīdzētu repatriēt krievu kolōnistus atpakaļ uz viņu etnisko dzimteni. Tā – bez vārdiem – šīs valstis atzīst krievu tiesības īstenot genocīdu pret latviešiem, kas, Staļina laikā iesākts, turpinās līdz pat šai dienai, Krievijas administrācijas atbalstīts.
       Kosovas albāņiem laimējās, un NATO apturēja serbus, par spīti Krievijas mēģinājumiem kavēt notikumus. Saprotams ir krievu atbalsts serbiem, jo tieši tāpat kā serbi Kosovā, krievi izrīkojās Čečenijā pirms trim gadiem.
       1945. gadā Rietumeiropā bija tikai daži tālredzīgi polītiķi, tādi kā Čērčils un Petēns, kuŗi izprata krievu agresīvo brutalitāti un kuŗi vēlējās atbrīvot no tās Austrumeiropu, taču nespēja gūt vajadzīgo atbalstu.
       Tagad, kad Rietumi, iespējams, ir atklājuši morālo un tiesisko principu esamību, tiem paveŗas jaunas iespējas. Sen zināms, ka tādām jaunizveidotām administratīvi – polītiskām cilvēku kopām kā amerikāņi, kanādieši, austrālieši ir grūti saprotams, ka pasaulē ir vietas, kur dažādu nāciju pārstāvji nespēj sadzīvot vienā valstī. Iespējams, pēdējo astoņu gadu asiņainie notikumi Balkānos spēs mainīt viņu uzskatus.
       Risinājums tomēr ir ļoti vienkāršs un acīm redzams – atsevišķu tautību cilvēki ir jānodala un jāļauj tiem būt labiem kaimiņiem. Balkānos joprojām daudzas robežas ir jāpārskata. Ungāru Serbijas daļa (Vojevodina) ir jāatdala no Serbijas un jāpievieno Ungārijai. Bosnijas serbu daļa (Srpska) ir jāpievieno Serbijai (protams, pēc tam, kad Milosevičs būs atkāpies un sodīti visi serbi, kas kalpojuši militārajos formējumos Kosovā pēc 1998. gada februāŗa). Arī mākslīgi izveidotā valsts Maķedonija būtu jāsadala pa to apdzīvojošo etnisko grupu robežām un jāpievieno to valstīm – Serbijai, Albānijai utt.
       Krievijas ziemeļos demogrāfiskais kritums ir 1 000 000 cilvēku gadā. Izmirst veseli reģiōni. Tādējādi pēc viena miljona Latviju un latviešus nīstošo civīlokupantu repatriācijas Krievija tikai atjaunos savu 1998. gada iedzīvotāju skaitu. Šī repatriācija ir nepieciešama, lai lielvalstis aizstāvētu sevis tik ļoti daudzinātos morālos un tiesiskos principus, lai novērstu citādi neizbēgamos etniskos konfliktus Latvijā. Tā ir izdevīga pat pašai Krievijai, etnisko konfliktu mātei, jo, atgriezušies krievi nostiprinās tās pozīcijas Sibīrijā, kur nerimst krievu – aziātu dzīves telpas sagrābšanas interešu sadursmes.
       To persōnu, kam šīs lietas būtu risināmas, t.i., diplomātu, galvās gan, rādās, nav atrodama neviena saprātīga doma. Gluži otrādi – visas dabīgi norisošās, taisnības likumu nenovēršami rosinātās lietas tie cenšas visādi kavēt. Kā piemērus varam aplūkot centienus aizkavēt PSRS (Krievijas impērijas) sabrukšanu – prezidenta Buša kaunpilnā runa Krievijā 1991. gadā; centienus saglabāt Dienvidslāviju (serbu impēriju) – ASV valsts sekretārs Beikers 1991; vēlmi turēt Čečeniju kā Krievijas kolōniju – visi ASV un ES birokrāti un funkcionāri 1995.–1997. gadā.
       Neiedomājami necilvēciski ir arī tas, ka savu nacionālu, neatkarīgu valstu nav kurdiem un palestīniešiem.
       Tagad, kad attieksme sākusi mainīties un ASV un Eiropa izdarīja pareizo izvēli Kosovā, jāturpina iesāktais! Vēl daudz netaisnību nesodīti turpinās un gaida, kad kāds tās apturēs. Repatriējiet nelegālos krievu kolōnistus no Latvijas un Igaunijas, skaidri atzīstiet Čečenijas neatkarību, palīdziet izveidot neatkarīgu Kurdistānu un Palestīnu. Izlabojiet polītiskās robežas Eiropā atbilstoši etniskajām robežām!
       Ieņemsim patiesības un taisnīguma pozīcijas, kamēr neesam sadzirdējuši par jauniem krievu vai serbu noziegumiem pret cilvēci. Kārtējais iznīcībai pakļauto tautu brīvības cīnītājs var kalašņikova vietā savas dzimtenes mežos ķerties pie sprāgstvielu saiņa kādas rietumu lielvalsts megapoles centrā.

Aivars Slucis,
MD (The New York Times, 05.09.99.)
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/24_oktobris/lapa4.htm