Viduvēji cilvēki veido lielāko tautas daļu. Viņi ir tie, kas reālizē, materiālizē un piepilda radošu cilvēku idejas, kas citādi paliktu vienīgi domas un nodoma līmenī.
       Ja radošo cilvēku pārāk daudz, to individuālisms un ideju pārpilnība sašķeltu tautu, radītu chaosu un anarchiju, to izvirzītie mērķi netiktu materiālizēti.
       Taču ir apstākļi, pie kuŗiem viduvējība uzņemas radoša cilvēka funkcijas. Īpaši tas notiek okupācijas vai citāda veida svešas varas ietekmē. Svešai varai pakļautās tautas radošās personības un ideju veidotāji nav vajadzīgi. Viņi šeit reālizē paši savas idejas un radošo enerģiju. Pakļautā tauta vajadzīga tikai kā izpildītāja un viduvējība. Tieši tādēļ jau izsenis katrs iekaŗotājs vispirms iznīcināja pakļautās tautas praviešus un ideologus, radošās personības.
       Nav jāatgādina, ka Latvijā tas noticis nepārtraukti, tādēļ ir iespējami pat ģenētiski postījumi – Latvijas koka galotnē ir cirtis katrs iekaŗotājs.
       Tikusi pie varas, viduvējība – pilnīgi dabiski – nav spējīga ģenerēt idejas, meklēt jaunus ceļus. Viduvējība meklē savu dabisko sabiedroto – ideju pienesēju. Ja šai viduvējībai izgadījies pārstāvēt valsts augstāko un tai pietuvinātu varu, tai nav citas izejas kā meklēt ideologu ārpus savas tautas – citās tautās un valstīs, jo atzīt kādu par sevi gudrāku paša tautā nozīmē atzīties par nepiemērotu savam postenim.
       Normālos apstākļos viduvējība strādā kādā profesijā, amatā, audzina bērnus, cenšas pēc augstāka stāvokļa un lielāka materiālā nodrošinājuma un ar savu dzīvi ir pilnīgi apmierināta, pašapliecinoties un apmierinot intereses savā vidē. Nokļūšana augstas varas postenī viduvējībai patiesībā nozīmē slēptu traģēdiju. Zemapziņas impulsi, kas brīdina par nepiemērotību savam postenim, rada neatbilstošu izturēšanos un cenšanos sevi parādīt ar dažādām ārišķībām – luksusa kabinetiem, greznām mašīnām utt. Psīcholoģiskā nedrošība rada bailes par savu stāvokli un palēnām ievelk varas intrigās, kuluāru tenkās, novedot līdz pat zemiskumam un noziedzībai. Viduvējības spējas, ko, citā vietā būdama, tā varētu virzīt par labu sev un citiem, tiek izniekotas, aizstāvot atalgojumu, kuŗu tā varētu iegūt gluži citā veidā.

G. Jaunzeme
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/24_oktobris/lapa7.htm