Bija tāds brīdis, kad daudzas jo daudzas nacionāli noskaņotas latviešu sirdis sāka priekā un gandarījumā straujāk pukstēt, kad prezidenta krēslā iesēdināja beidzot no komūnistiskās nomenklatūras absolūti neatkarīgu un šīs ideoloģijas nesamaitātu cilvēku. «Nu būs, kas iestāsies par mūsu taisnīgo lietu, kas pratīs angļu mēlē pasaulei paust mūsu likteņa smagumu. Nebūs vairs tās muguras locīšanas visādiem svešiniekiem un apmelotājiem...» tā varēja ik uz soļa dzirdēt tai jaukajā jūnija rītā pēc prezidenta vēlēšanām. Tas patiesi bija pacilājoši, kad pilnīgi sveši cilvēki cits citu apsveica ar uzvaru pār nīsto «Latvijas ceļu».
       Pagājuši daži mēneši, un eiforija izzudusi kā pērnais sniegs, izzuda jau pirmajās dienās, kad Saeimai tika atdots atpakaļ valodas likums, taču visam kroni ir uzlikusi prezidentes uzruna ANO asamblejas 54. sesijā. Uzruna ļoti gara, tajā daudz cildinošu vārdu tiem, kas būtībā neko nav darījuši Latvijas labā visā šīs organizācijas laikā. Varbūt tā vajag, tāda ir diplomātija, tikai mūsu cerībās un gaidās lolotā uzrunas daļa tā arī izpalika. Tika gan pieminēta okupācija, gan tās sekas, un vienlaikus izteikta pateicība par palīdzību to pārvarēšanai. Ar ko gan ANO mums ir palīdzējusi? Vai ar to, ka pastāv uz krievvalodīgo integrāciju Latvijā? Gaidījām, ka šajā augstajā tribīnē no prezidentes mutes beidzot izskanēs reāli priekšlikumi okupācijas seku likvidēšanai starptautiskā līmenī, bet velti. Tieši otrādi, mūsu visu cerība, mūsu interešu pārstāve viennozīmīgi deklarēja gatavību veidot pilnībā integrētu Latvijas iedzīvotāju sabiedrību. Visur skan tikai mūsu pienākumi, bet nekur mūsu tiesības. Kādēļ mums ir nepieciešama sabiedrības integrācija apstākļos, kad mums ar varu tiek uzspiests miljons svešinieku, kas savā būtībā ir ne tikai nacionāls, bet arī sociāls slogs? Padomju Savienība šurp atpludināja milzīgus barus nolūkā rusificēt Baltiju, īpaši Latviju. Šeit ieviesa un iekārtoja plašu un nevienam nevajadzīgu rūpniecību, kuŗas funkcionēšanai ieveda izejvielas no tūkstošiem kilometru attāliem apgabaliem, turp arī aizvedot saražoto produkciju, kas gan lielākoties bija brāķis. Šīs rūpniecības apkalpei ieveda simtiem tūkstošu speciālistu, kas te baudīja visas iespējamās privilēģijas. Šodien šīs rūpniecības vairs nav un arī nevar būt, jo nav vairs nedz izejvielu, nedz arī produkcijas noieta. Šodien visas šīs rūpnīcas stāv dīkā, iekārtas pa lielākai daļai izvazātas. Bet speciālistu tūkstoši palikuši kā slogs mūsu sociālās aprūpes dienestiem un tagad brēc pēc pensijām un pabalstiem, apgalvodami, ka ir cēluši Latviju saulītē.
       Nav jau nekāds noslēpums, ka ļoti daudz Latvijā saražotās produkcijas aizgāja PSRS bruņošanās vajadzībām, ļoti lieli finansu resursi aizgāja padomju kosmisko programmu īstenošanai, no kā Latvijai nekad nekāds labums nav bijis. Steigā celtās daudzdzīvokļu paneļu ēkas šodien ir avārijas stāvoklī, jo tās tika nesaudzīgi izmantotas un nekādi kapitāli remonti nav veikti. Tāds mums ir bēdīgais mantojums no kādreizējās PSRS. Pateicoties atjaunotās Latvijas pirmajai valdībai ar Ivaru Godmani priekšgalā, visu šo mantojumu iemanījās piesavināties bijušie kompartijas funkcionāri, rūpnīcu, uzņēmumu un materiālo bāžu vadītāji, kļūdami par lielu finansiālu un materiālu resursu īpašniekiem. Un tāda veida ekonomiskās varas sagrābšanu un sociālo disproporciju prezidente nosauc par «plaukstošu tirgus ekonomiku»?!
       Nevaru apgalvot, bet pieņemu, ka prezidentei runu palīdzējuši gatavot tie paši padomnieki, kas iepriekšējam prezidentam. Neapšaubāmi, runa acīmredzot norunāta spīdoši un, protams, arī pozitīvi uzņemta ANO sesijā, tikai latviešu tautai ar to nav izdarīts ne mazākais pakalpojums. Latviešu tautas intereses nav ne ar ko pārstāvētas, un prezidente turpina izplatīt mītu par plaukstošu un pilnu apņēmības integrēt šeit ieplūdinātos okupantu barus Latvijas sabiedrību, kas milzu soļiem tiecas iestāties Eiropas savienībā. (Vai ne tādēļ, lai turpinātu izlaupīt vēl to, kas palicis pāri no kādreizējās patiesi plaukstošās Latvijas?)
       Mēs ļoti labi apzināmies, ka «LC» vēl nav nolicis ieročus un turpina pārvaldīt ārlietu ministriju un ar to saistītās aktivitātes. Bet mēs no prezidentes gaidām ierosinājumus pasaules sabiedrībai un jo īpaši otrā pasaules kaŗa uzvarētājvalstīm (ASV, Anglijai, Francijai), kuŗas Jaltā un Potsdamā nodeva Baltijas valstis PSRS verdzībā, lai tās palīdz mums atbrīvoties no gandrīz miljona šeit iepludināto bijušās PSRS pilsoņu. Šim nolūkam būtu jāatrod sarunu pavediens ar bijušās PSRS mantinieci Krieviju par savu pilsoņu repatriāciju vai arī ar citām valstīm, kas būtu gatavas uzņemt pie sevis šos nelaimīgos cietējus, kam grūti iemācīties latviešu valodu, kas nevar samierināties ar to, ka savā ikdienas dzīvē pietuvināti apstākļiem, kādos – daļēji arī viņu dēļ – jādzīvo latvietim, savas zemes patiesajam saimniekam. Labāk tos miljonus, ko šodien piešķiŗ un izdod svešinieku apmācīšanai, izlietot repatriācijas vai pārcelšanās vajadzībām. Jāpaskaidro starptautiskajai sabiedrībai, ka nekāda integrācija latviešu tautai nav pieņemama. Ir svarīgi iekustināt vezumu, lai tas sāktu ripot. Ja šādu aktivitāti no savas prezidentes sagaidīsim, tad mūsu eiforija izrādīsies pamatota.

Aleksandrs Frīdrichs Neilands,
1941. gada nacionālais partizānis, leģionārs, 10 gadus Vorkutas katordznieks, pēc tam vēl 37 gadus polītiski represētais.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/25_novembris/lapa3.htm