Jebkuŗai cilvēku grupai vai indivīdam, lai realizētu savas ieceres, vispirms tās jāizplāno un jāgūst to realizācijas iespēja, kad ir kāda rīcībspēja konkrētā vietā un laikā. Ja to attiecinām uz valsts iekārtu, likumdošanu un citām normām, ko parasti nosaka valsts iestādes, sākot ar likumdevēju, tad šim cilvēkam vai cilvēku grupai ir jākļūst par noteicējiem šajās institūcijās. Praktiski tas nozīmē: jāiegūst vara vai pagastā, vai pilsētā, ministrijā un pat valstī.
       Demokrātiskās valstīs varu iegūst ar vēlēšanu palīdzību, vai nu balsojot par listēm, vai vēlēšanu apgabaliem utt. Valstīs ar citu iekārtu (monarchija, diktatūra) varu iegūst, gāžot reālo noteicēju. Diezgan bieži man nākas uzklausīt dažādu cilvēku viedokli par nepieciešamām un arī manā izpratnē taisnīgām pārmaiņām Latvijā un par dažādiem veidiem, kā panākt šīs pārmaiņas. Raksturīgi, ka cilvēki bieži jauc pārmaiņu panākšanas mechānismus un ne vienmēr aizdomājās līdz to sekām. Iedomāsimies šādu situāciju: pensiju likums. Jā, veiktās pārmaiņas tajā ir netaisnīgas, un, ja taisnības labad kāda cilvēku grupa gāzīs varu valstī, t.i., atņemot to nevis vienai personai, kā tas būtu totalitārā vai monarchistiskā valstī, bet ievēlētai Saeimai, lai arī kāda tā nebūtu, kas notiks tālāk? Vispirms būs labs pensiju likums, bet kas būs noticis patiesībā? Valstī būs mainīts ne tikai pensiju likums, bet arī valsts iekārta un visu citu likumu liktenis būs atkarīgs no varas ieguvēja vēlmēm. Ja arī varas ieguvēji sākotnēji vienosies par ietekmes sadali, tad, vienalga, notiks cīņa par noteikšanu arī citās jomās un būs nebeidzama ienaidnieku atmaskošana un sodīšana. Šajā cīņā par varu uzvarēs ne jau nu godīgākais, bet spēcīgākais gan. Valstī būs vadonis, kas vienpersoniski noteiks visu tajā notiekošo. Var notikt arī citādāk: cilvēku grupa, kas vēlas mainīt pensiju likumu un vairs netic nekādai demokrātijai, izvēlas no sava vidus cienīgu cilvēku un pēc apvērsuma tas nāk pie varas. Ja izvēle ir izrādījusies pareiza, tad viņš, vadot valsti, ieklausīsies savu atbalstītāju viedoklī un sekas šādai valsts iekārtas maiņai var arī nebūt traģiskas.
       Valsts iekārtas, likumu un citas pārmaiņas demokrātiskā valstī iespējams panākt divējādi, totalitārā – tikai vienā veidā. Apskatīsim tikai pirmo gadījumu. Pastāvot divām iespējām tikt pie varas, cilvēki izvēlas sev pieņemamāko. Cilvēks nedzimst ar pieredzi un zināšanām, tās iegūstamas, vien augot un pilnveidojoties visās jomās. Protams, ir noteikts vecums, kuŗā tam ir jāiemācās staigāt, runāt un arī domāt. Ja tas noteiktajā laikā nav izdarīts, tad pilnvērtīgi atgūt to praktiski nav iespējams. Ja cilvēks dzīvo demokrātiskā valstī, iesākumā viņš pieņem tās cīņas iespējas un metodes, ko viņam šī valsts piedāvā un, tikai saskatot šī cīņas veida neefektivitāti un bezjēdzību, kam patiesībā pamatā var būt arī citi iemesli, viņš sāk meklēt arī citus risinājumus.
       Samazinot mērogus, mēs varam ļoti labi izprast atjaunoto «Pērkonkrustiešu» darbību. Līdz šim viņi bija mēģinājuši darboties daudzās organizācijās un reāli izpratuši to neefektivitāti, un tieši tāpēc nonākuši līdz tam, kur viņi pašreiz ir. Un viņus var saprast, un tur nav ne Maskavas pirksta, ne MOSSAD ietekmes. Tie ir latviešu patrioti, kas ir rīkojušies tā, kā prot. Viņi ir bijuši aizsargi, īpašie kārtības sargi, zemessargi un uz katru savu vēlmi aizsargāt latviešus saņēmuši «gudrus» pārmetumus: nedrīkst, reglaments, likums to neļauj, tiesiska valsts... Tad reiz tam pienāca gals un viņi izveidoja organizāciju, kuŗas darbību neierobežo nekādi šķēršļi, lai «tiesiskā valstī» cīnītos par latviešu, t.i., pamatnācijas, tiesībām.
       Kur es saskatu šāda ceļa kļūmīgumu? Pirmkārt, slepena organizācija var darboties tikai slepeni un tas ierobežo tās skaitlisko sastāvu. Ilgi tā var darboties, tikai vērīgi atsijājot dalībniekus, bet tauta par slepeniem maz ko zina un praktiski nekad tos neatbalsta. Ja sludinātājs savas runas un sprediķus teiktu slepeni un ja Jēzu nesistu krustā, vai šodien pastāvētu kristīgā ticība? Neviena cīņa nav bez upuriem un idejas sludinātājiem ir jābūt gataviem par savu mērķi arī ciest. Tikai tas nodrošina plašu tautas atbalstu un ir garants panākumiem. Slepeno organizāciju vājā vieta ir arī tā, ka tās dalībnieki bieži pārprot tās uzdevumus un mērķu īstenošanas metodes, cerot, ka ar teroristisku aktu vai slepkavību var panākt nepieciešamo. Šādu uzskatu var attaisnot tikai valstīs, kur nav demokrātiskas iekārtas, lai arī kādā stāvoklī tā nebūtu. Tas attiecas arī uz dažādu nodevēju un slikto likvidēšanu. Ir nenopietni nogalināt stukaču, ja tai pašā laikā valsti vada (diemžēl tautas ievēlēti) nelieši un valsts nodevēji. Likvidēt mazus nodevējus ir bezjēdzīgi, ja pati valsts tos atbrīvo no taisnīgā soda. Tad parasti notiek tā, ka patriotu tiesā lielie nodevēji, bet jau tā retās patriotu rindas kļūs vēl retākas, toties pretējā puse zaudējumu pat nejūt. Nocērtot vienu galvu, vietā izaug trīs. Nav jākar mazi zagļi, lai lielajiem ļautu izbēgt.

Leonards Inkins
http://home.parks.lv/leonards/latvietis/25_novembris/lapa4.htm