Vajātie un «lab-ticīgie ieguvēji»

23. feb 2011. 10:37

       Pārdomājot Latvijas tiesisko situāciju pašreizējā politiskajā kvalitātē, katram patriotiski noskaņotam latvietim kļūst skaidrs, ka mūsu valstī likumi ne vienmēr darbojas tautas labā.
       Daudzi latvieši paši savā zemē, savā juridiski neatkarīgajā valstī, jūtas diskriminēti un pazemoti.
       Šis apstāklis veicina vispārēju vienaldzību un tautas izmiršanu.
       Kļūst skumji, salīdzinot visiem zināmo Tieslietu ministrijas slaveno devīzi «Viens likums, viena taisnība visiem» ar visapkārt notiekošajiem meliem un dezinformāciju par to, kā darboņi nesodīti var iegūt miljoniem latu no nulles, pirkt dažādus uzņēmumus, sevi propagandēt un ieteikt valsts vadošajiem amatiem utt., kad tajā pašā laikā godīgi cilvēki, nonākuši trūkumā, izdara pašnāvību.
       Vienkāršā tauta cieš no tā, ka, aizklājot savas bezidejiskās nabadzības kailumu ar saukli «Latvijai nenovēršami jāiet uz Eiropas Savienību, uz NATO», pastāvošā valsts vara arvien vairāk sagrauj potenciālos resursus – zemkopību, mežus, zivsaimniecību un izglītību. Jau šogad visā valstī daudzviet auglīgo druvu vietā viļņojas dadži, usnes un krūmi, izcirsto mežu vietā – neapmežoti klajumi un sadzīves atkritumu izgāztuves, mežu biezokņi slēpj pamestu viensētu drupas, ar nezālēm aizaug likvidētas dzelzceļa līnijas, fabrikas. Rīgā vairs tikai viena viesnīca palikusi latviešu pārvaldīšanā. Šīs kolosālās negatīvās pārvērtības tiek tautā uztvertas kā centieni iznīcināt Latviju.
       Sāpīgi kļūst, redzot, ka daudzi latvieši, kas izcietuši PSRS vergu nometņu režīma mocības un pazemojumus okupācijas laikā, arī tagad tiek represēti.
       Ārsts Kārlis Skalders ir Latvijas brīvības cīnītājs, kas 1919. gadā cīnījās pret Bermonta kaŗapūļiem. Tajās tālajās dienās Latvijas armijas pulkvedis Zommers aicināja universitātes studentus stāties brīvprātīgo Rīgas aizstāvju rindās. Viens no pirmajiem Studentu bataljonā iestājās Kārlis Skalders un piedalījās tuvcīņās, bija aktīvākais ievainoto cīnītāju glābējs. 1928. gadā K. Skalders ieguva ārsta diplomu, strādāja slimnīcās, sarakstīja grāmatas par medicīnas problēmām. Savā ārsta praksē veicināja Latvijas medicīnas starptautisko sakaru veidošanu laikā no 1932.–1936. gadam, izārstējis tūkstošiem cilvēku. Viņš ir Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks, apbalvots ar Somijas, Igaunijas un citu valstu ordeņiem, piedalījies vairākās starptautiskās konferencēs un augsta līmeņa ārstu pasākumos.
       1941. gada 14. jūnijā viņa dzīvoklī Rīgā ielauzās čekisti un izsūtīja uz Kanskas cietumu Krasnojarskas novadā. Dažādās vergu nometnēs Sibīrijā Latvijas brīvības cīnītājs K. Skalders aizvadīja 14 gadu un 10 mēnešu. 1956. gada aprīlī atgriezies Latvijā, viņš paša rokām būvētajā vasarnīcā Bauskas rajona Codes pagasta «Dreņģeros» sastapa svešus ļaudis, kas mācēja runāt tikai krieviski un uzdevās par ēkas īpašniekiem.
       K. Skalders centās savu īpašumu atgūt, taču visas viņa pūles bija veltīgas kā komūnistu okupācijas gados, tā arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
       Lietas būtība ir šāda: vasarnīca pēc K. Skaldera izsūtīšanas kādu laiku bija bez saimnieka, līdz to 1944. gadā padomju vara nodeva lietošanā Andrejam Kaņepam. LR TRNIK š.g. 31. augusta izziņā paskaidro, ka Kaņeps ir bijis čekists un «strādājis» LPSR VDM, ar ieročiem iznīcināja nacionālos partizānus un kritis kaujā pret viņiem. A. Kaņepa atraitne Naģežda 1957. gadā savu īpašumu pārdeva Norai Galviņai par 6000 rubļiem. K. Skalders gribēja vasarnīcu atpirkt, taču viņam atteica.
       Pirkšanas–pārdošanas līgums pēc būtības bija nelikumīgs, jo to nebija apstiprinājis notārs un «Dreņģeru» vasarnīcai bija nelikumīgi dots jauns nosaukums «Kaņepes».
       Turpmāko notikumu ķēdē Nora Galviņa ēku uzdāvināja savam brālim Andrejam Žaggeram. Desmit gadus pēc Žaggera nāves māju mantoja viņa meita Brigita Krūmiņa (1992. gada 18. aprīlī). Tātad pretrunā arī ar tā laika likumdošanu.
       Kopš 1991. gada K. Skalders uzturēja prasību par sava īpašuma atgūšanu, taču viss velti. Padomiskā domāšana un tiesvedība dziļi jo dziļi iesakņojusies tiesnešu darbībā. Arī likumdevēji nejuta nekādu žēlsirdību pret Latvijas brīvības cīnītāja centieniem un neradīja tādus likumus, kas aizsargātu deportēto cilvēku īpašuma tiesības.
       1991. gadā tika izdots lēmums (vai likums), uz kura pamata varēja iesniegt prasību īpašuma atgūšanai. K. Skalders prasīja zemi un ēkas Codes pagasta «Dreņģeros», ko viņš mantojis no saviem vecākiem.
       Bija nepieciešams laiks dokumentu sagatavošanai, tādēļ K. Skalders Bauskas rajona tiesā pieteikumu iesniedza 1992. gada 14. aprīlī. B. Krūmiņa savu prasību mantojumu tiesībām iesniedza 4 dienas vēlāk – 18. aprīlī. Tiesas sēdē, kas notika 1995. gada 24. martā, K. Skaldera prasību noraidīja, taču Augstākā tiesa 1995. gada 3. maijā šo Bauskas tiesas spriedumu atcēla un nodeva jaunai caurlūkošanai tai pašai Bauskas tiesai citā sastāvā.
       1997. gada 9. jūnijā lietu vienpersoniski izskatīja Bauskas tiesas tiesnesis Cimmermanis un atkal noraidīja. K. Skalders domā, ka viņš joprojām tiek vajāts pēc padomju laika likumiem.
       1999. gada septembrī, lūdzot konsultāciju 7. Saeimas juridiskajai komisijai, konsultante Dagnija Zitāne paskaidroja: «Ja tiesa tā ir izlēmusi, tad tur nekā nevar grozīt un Skalderam nekas nepienākas.»
       Uz brīdi pieņemot D. Zitānes teikto par absolūto patiesību, iznāk, ka tiešām Latvijas 1919. gada brīvības cīnītājam Kārlim Skalderam, tāpat kā okupācijas 50 gados, nav nekādu tiesību uz sava īpašuma atgūšanu. Nav cilvēka tiesību?
       Kas noraidīja K. Skaldera prasību? Bijušie LKP komjaunatnes biedri, Saeimas uz mūžu ieceltie tiesneši. Viņiem acīmredzami nav pieņemama arī 1991. gada 21. augustā izcīnītā Latvijas neatkarība, sirds dziļumos viņi neciena Latvijas brīvības cīnītājus.
       Latvijas tiesu sistēma par pareizu atzīst nodevīgā 1944. gada aprīļa līgumu, uz kura pamata bijušajiem PSRS čekistiem un Sarkanarmijas virsniekiem tiek dotas tiesības piesavināties izsūtīto latviešu patriotu īpašumus, radīta tiesiskā bāze, uz kuras pamata iespējams turpināt represēt latviešu patriotus.
       K. Skalders un viņa dzīves biedre A. Skaldere ir stingri nolēmuši noskaidrot starptautiskā cilvēktiesību aizsardzības tiesā Strasbūrā, kā tā komentē viņu cilvēktiesības šīs problēmas aspektā.
       Tā vien šķiet, ka šie fakti neveicinās Latvijas pozitīvā tēla veidošanu.
       Žēl, ka milzīgajā steigā uz Eiropas Savienību Latvijas varas vīriem no ratu pakaļas izkritusi nacionāla sirdsapziņa. Alkatībā viņi atsakās uzklausīt īstos brīvības cīnītājus, kas vairs tikai daži vēl ir starp dzīvajiem. Viņu vārdi ir mēmi, lūpas nevarīgas, acīs aizvainojuma un pāridarījuma asaras, kuras izraisa morālais bezdibenis starp patiesību un meliem.
       Taču abi Skalderi – Kārlis un Ausma, ir Brīvības cīnītāju fonda biedri un kopīgi ar fonda valdi turpinās cīņu par savām tiesībām.

Pauls Lapsa
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/25_novembris/lapa5.htm

Atslegas vārdi: tiesa5

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (4)

Dzēsts profils 23. feb 2011. 12:10

Ģenerālis Deņikins savā biogrāfijā, jau Francijā, rakstīja, ja man būtu, kā Duhoņinam, viena latviešu rota - ukraina paliktu bez upuriem

Dzēsts profils 23. feb 2011. 12:08

un vispār zini, kapēc krievi tagad apmelo letiņu streļķus? viena iemesla pēc, viņi nezināja vietējos likumus un uzbrukumā gāja klusu, viņi vienkārši nezināja, ka tajā zemē ir URĀ jābļauj. un latviski tas nemaz neskanētu arī, viņiem bija vienpupa marijas pulks un "muzikantu ērģeles" aiz muguras, sīpolu nazis priekšā - ātrāk sāksim, ātrāk atpūtīsimies.

Dzēsts profils 23. feb 2011. 12:05

61 tūkstotis letiņu ir vienīgais karapulks pasaules vēsturē, kas šķērsoja krieviju gareniski. pat čingizhanam tas tikai sapņos rādījās. no baltijas jūras līdz klusā okeāna piekrastei. un taču aizgāja, un 70 gadus miers bija. ja vajadzēs, mans puika paaugsies un vēlreiz aizies, lai jums, tūtiņdreijas, būtu te par ko spriedelēt. saraksta veselu virkni alfabēta burtus, dirš par deviņiem mēmajiem. mans vecais bija "sarkanais strēlnieks" un es ar viņu lepojos. iesaku palasīt kā letiņi ieņēma perekopu - turecku kreposķ - 2 stundās. cara armija par to cietoksni 150 gadu karoja.

vaards u. 23. feb 2011. 11:41

  

Autorizācija

Ienākt