Labdien!

       Ierosinu «Latvietim Latvijā» veltīt vienu lapu tam, kā iet tiem, kas cenšas Latvijā runāt ar krievvalodīgajiem tikai latviski, kā to lielākoties darījuši un dara lietuvieši un igauņi savā valstī. Pat lielākā daļa patriotu krīt cauri šai pārbaudījumā, jo viena lieta ir skaļi bļaustīties par nacionālismu, jo īpaši dzērumā, bet pavisam cita lieta ir nerunāt ar savu kaimiņu, darba, biznesa vai pat seksa partneri krieviski.
       Vēlētos izlasīt to latviešu un latviešu pusē esošo cittautiešu piedzīvojumus, kas nepāriet uz krievu valodu pirmā psīcholoģiskā spiediena gadījumā.
       Krievvalodīgie, kas ir apguvuši valsts valodu, to bieži vien lieto tikai tad, ja tos pratina valsts valodas inspektors, taču sadzīvē ar latviešiem principa pēc nerunā latviski. Valsts valodas inspektors šai situācijā neko nevar līdzēt, tāpēc ka valodu viņi prot, bet nekāda labuma no tā nav ne ceļā uz integrāciju, ne naturālizāciju vai vienotu pilsonisku sabiedrību.
       Šo situāciju var glābt tikai latviešu kopienas stingra saņemšanās un psīcholoģiska gatavība mainīt stereotipu, kas tai ir potēts pēdējos piecdesmit okupācijas gados. Šī gļēvulība – nerunāt latviski ar krievvalodīgajiem – ir lielākā nelaime, kas latvieti padara par vergu un klaunu paša zemē.
       Kamēr zinātnieki spriež, nekavējoties jāsāk katru dienu TV un radio, presē latviešiem atgādināt, ka runāt krieviski bez nopietnas vajadzības (piemēram, sniedzot ātro medicīnisko palīdzību) ir liels, liels, liels kauns un rakstura gļēvulība no latviešu puses.

Alfrēds Koks,
Rīgā
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/25_novembris/lapa7.htm