. Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās
Un kaitinoši skaļi smej?
Nē, tā jau dvēsele ir tumsā,
Kas neprātīgos smieklos asaras lej.
Tā raud, ka sapņu priekškars norauts tika,
Kas īstenību sedz.
Un tagad tā tik zaimus
Un melus, viltu visur redz.
Nevienam nebūs redzēt,
Kas dvēselē dziļi kvēl,
Un tāpēc neprātīgi,
Tā tumsā smiesies vēl...

(autoru nezinu)