– Nosveriet kilogramu žāvētu cūku ribu, – lūdzu gaļas nodaļā.
       – Zģes ņe ribnij otģel, – atbildēja pārdevēja. Tad uz vēlamo pirkumu parādīju ar pirkstu.
       – Poņjala, poņjala, značit rebra hoķiķe! – viņas sejā uzausa apgaismības stariņš. Ar smaržīgo žāvējumu somā devos iegādāties saknes. Tur tāpat iepērkoties nācās mēmi žestikulēt ar pirkstu, jo pārdevēja valsts valodā nezināja ne rutku, ne kāli. Retais šī tirgus darbinieks prot latviski kaut cik saprotami atbildēt, bet kāds tirgū klīstošs kontrabandas tirgonis gan valsts valodā pusbalsī aicināja: «spirtiņš, cigaretes, pret paģirām...» (t.i., narkotika)
       Tā nu sanāk, ka latvietim bez tulka šajā tirgū nav ko meklēt.
       Pie dēļu sienas ieraudzīju latviski drukātu uzsaukumu: Aizstāvēsim Dammes tirgu! Izlasījis tekstu, ko parakstījusi tirgus aizstāvju grupa, uzzināju, ka viņi aicina nepakļauties Rīgas Domes deputātu lēmumam slēgt tirgu un prognozē bada laiku sākšanos visā t.s. Imantas masīvā, ja viņi pārtraukšot šeftēties. Pie plakāta pulcējušies taisnības cīnītāji savā starpā vētraini diskutēja, šad tad izmezdami pa treknākam lamuvārdam. Kāds ūsains vīrs sniedza garāmgājējiem papīra lapu un aicināja: «Raspišiķes proķiv etoi diskriminaciji.» – Cits tēvainis, acīmredzami «kunga dūšā», ar grūtībām burtoja deputātu latviskos uzvārdus, kas balsojuši par tirgus slēgšanu un prātoja, ka viņi pelnījuši, lai «sadotu pa purnu...».
       Imantas mikrorajons, kur es dzīvoju daudzus gadus, nav nabagmāja, kur iedzīvotājiem jāpiepelnās ar ziedu, sēņu vai saulespuķu pārdošanu. Rubiklaikā mikrorajonā ieperinājās imigrantu elite: visa veida militārie un personālie pensionāri, «jaunie speciālisti». Daudzi no viņiem papildus Krievijas maksātajai saņem vēl otru, neatkarīgās Latvijas civilo pensiju, turklāt turpina strādāt pašdibinātajos krievvalodīgo uzņēmumos, veikalos, kuru te ir pārpilnam. Likvidējamā tirgus īpašniekiem piecu minūšu gājiena attālumā pieder arī Kurzemes lieltirgus. Tam blakus vēl divi piedēklīši – ziedu un sakņu tirdziņš? Ar revolucionāru degsmi krievvalodīgo lielminoritāte gatava par tirgu pārvērst visu Latviju, jo tirgū visērtāk pārdot nelegāli ievestās preces. Viņi Imantā nav ierīkojuši nevienu skvēriņu, nav iedēstījuši nevienu puķi.
       Daudzi cilvēki nepacietīgi gaida galvaspilsētas Domes lēmuma izpildi buldozera rūcošās skaņas pavadībā...

Jānis Liepiņš
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/25_novembris/lapa8.htm