2tra daļa

15. mar 2011. 01:35

..... Mirkli apjucis, ar miljons domām galvā, noslaucīju dvielī seju. Spogulī skatīties vairs neuzdrošinājos, izgāju ārā no vannasistabas un ar smagu roku izslēdzu gaismu. Biju apjucis tā, ka nesapratu ko daru. Uztaisīju sev vēl vienu kafiju, apsēdos pie virtuves galda, malkojot kafiju, kafiju bez garšas, nespēju domāt ne par ko citu, visu laiku galvā bija svešiniece. Tikai tagat nesapratu, baidīties, smaidīt, varbūt iziet ārā un cerēt atkal ieraudzīt, lai nomierinātu trakojošās domas galvā. Pēkšņi pārbijos no ķērcoša trokšņa, velns, tas tikai mans telefons, bet pārbiedēja līdz nāvei. Dēļ daudzajām domām, pat atbildēt piemirsu, nezinu kā to nosokt, brīdi ko sajutu, viss bija tādā kā tunelī ar pelēki aukstām sienām. Apņemts ar šo visu, sajutu tādu kā stresu sevī, paņēmu cigaretes un gāju atkal ārā, uz tām pašām trepītēm, kur redzēju savu svešinieci. Aizpīpēju ar ciešu skatienu virzienā, kur pēdējo reiz manīju viņas tēlu. Sākās domas, varbūt vienkārši patīkams rīta murgojums, no maz gulētajām stundām, iepriekšējā nakts takš sākās ar filu un aliņiem, varbūt tieši tas pastiprināja manas dīvainās izjūtas?!? Itkā ar to arī varētu nomierināties, taču nē, svešinieces tēls bija pārāk skaists, tas žņaudza katru manu smadzeņu šūniņu, negribēju pat pieļaut, ka tas nebija īsts tēls. Tad atkal sajutu pieskārienu, tikai šoreiz jau stingrāku un īstāku, sarāvos tā, ka cigarete izkrita no rokām, mana sirds sāka ārdīties kā negudra. Pagriezos, tur tikai kaimiņiene ar savu mazo, apsveicinājās un jauki uzsmaidīja, uz mirkli pat pazuda domas par svešinieci. Kaimiņiene bija mana dīva, manās fantāzijās protams, ar spēcīgu raksturu un ļoti patstāvīga. Dēlēnu viņa audzināja viena, pret atiecībām ar vīriešiem izturējās skeptiski, tāpēc mēģināju būt tuvāk viņai, kaut vai kā labs draugs. Ar smaidu pārņemts lūkojos, kā kaimiņiene vieglajā vasaras kleitiņā aiziet pilsētiņas burzmā. Tiklīdz pazuda no skata, tā arī domas atpakaļ pie svešinieces, tās atkal palika spēcīgas, atkal mani pārņema tās dīvainās sajūtas. Piecēlos ar domu izskriet mazu aplīti, tas ir tāds kā mans sods tak, ka es pīpēju. Lēnā garā maziem riksīšiem pievarēju aizvien garāku un garāku gabalu, ar manīm kopā bija arī domas, kas ļāva skriet nenogurstot. Tā būtu varējis skriet ilgi, jo ilgi, ja vien būtu pamanījis kravas busiņu, kursh tikko bija uzsācis braukt. Ar lielu blīkšķi nācās pārtraukt skriešanu. Saļimis, apdullis gulēju uz ceļa, jutos ļoti dīvaini, kas notiek? Nejūtu sāpes, apkārt drūzmējas cilvēki. Pēkšņi sajūtu maigu pieskārienu vaigam, paceļu acis augšup, ieraugu savu jauko kaimiņieni, viņas sejā ir manāms uztraukums, tas pat mani mazliet priecēja. Sākās arī sāpes pamazām, laikam jau sāku atgūties no pārņemtā šoka, piecelties arī vēl nevarēju, kaimiņiene mani turēja kā mazu bērnu, cieši sev klāt. Sajutu viņas smaržu, tik vasarīgu un reibinošu. Tai pašā brīdī lūkojoties kautkur tālumā, pamanīju šī rīta svešinieci, viņa bija tik tuvu, bet tomēr tālu. Nevarēju perautie kājās lai aizskrietu un pa īstam pārliecinātos par viņas eksistenci. Skatu izjauca vietējā ātrās palīdzības mašīna, mani iecēla tajā lai vestu uz apskati slimnīcā. Nezinu kā izskatījos no malas, taču liekas, ka biju nopietni apsities. Manas sāpes neļāva izjust arī kaimiņiene, kura man par brīnumu, piedāvājās braukt līdzi. Tagat manu galvu pārņēmušas jau divas sievietes.......

Atslegas vārdi: turpinam0

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (11)

Dzēsts profils 15. mar 2011. 02:29

Cmuks kaķis , arī kājiņas - rosinošas   , bet mani gan vairāk sižeta pavērsieni intrigē ...

Nauris F. 15. mar 2011. 02:22

Nauris F. 15. mar 2011. 02:21

man vēl ir tikai kaimiņienes kaķis:D:D:D:D

Dzēsts profils 15. mar 2011. 02:16

Laikam daiļās kaimiņienes bilde ... Nu tad rādi arī Nezināmo ar ...

Nauris F. 15. mar 2011. 02:11

gan jau drīz, ja kādam patīk, tad jau jāturpina;)

Dzēsts profils 15. mar 2011. 02:08

Tak nieks par kļūdām... , labāk pasaki , kad nākošais turpinājums sekos ...

Nauris F. 15. mar 2011. 02:04

zinu ka daudz kļūdu, taču, pirmo reizi ko tādu daros:)

Nauris F. 15. mar 2011. 01:53

Pēc garlaicīgas apskates, kas aizņēma visu dienu, beidzot mani atlaida mājās. Izgājuši no slimnīcas, sajutām vasaras vieglo, tik ļoti patīkamo, vakara gaisu. Saskatījos ar kaimiņieni, sasmaidījāmies un devāmies lēnām uz mājām. Pa ceļam Rita, tā sauc manu kaimiņieni, piedāvāja ieiet netālu esošajā bārā, iedzert kaut ko vieglu un nomierinošu, lai noņemtu saspringumu, kas bija radies dienas gaitā. Protams, ka piekritu uzreiz, sajutos pat nedaudz kā uzvarētājs. Iegājuši dūmakainajā ar cigarešu, viskija, alus smārda sajaukumu telpā, virzījāmies uz bāra pusi. Iekārtojāmies un pasūtījām dzeramos, es kā vienmēr alu, Rita vieglu kokteili, nezinu kas viņā bija, bet izskatījās vareni gards. Iedzēruši pa malkam, mūsu acis neveikli saskrējās, uzkavējoties ciešā saiknē kādas sekundes desmit. Tādi kā samulsuši pasmīnējām, paņēmām savas glāzes, turpinot malkot dzērienus. Tā klusējot sēdējām izmalkojot pa piecām glāzēm. Sajutu galvā alus spēku, piedāvāju iet mājās, uz ko Rita arī apstiprinoši pamāja ar galvu. Ārā jau bija satumsis. Nesteidzoties gājām, vienkārši klusējot. Nonākuši pie mana dzīvokļa durvīm, Rita pieliecās un iedeva mazu karstu buču uz vaiga, sajutu sev kājās vieglumu, tas bija tik negaidīti. Atsveicinājāmies, kārtējā mazā neveiklā sasmaidīšanās, un gājām katrs uz savu dzīvokli. Iegājis mājās, devos taisni uz vannas istabu noskalot seju. Tad pēkšņi satrūkos, jo spogulī atkal ieraudzīju svešinieci, tikai šoreiz uzreiz arī pieskārienus. Man sirds sāka ārdīties kā negudra, pieskārieni bija tik ļoti reāli, viņas tēls vēl reālāks. Pagriezos un atkal nekā, tikai spogulī, kāpēc tur? Sāku pat prasīt, kas tu esi un ko vēlies, pie reizes nodomājot, kas ar mani?!? Ne jau katru dienu cilvēki aprunājas ar spoguļiem. Trakāk sajutos, kad pēc uzdotā jautājuma, pār kaklu pārslīdēja tāds kā viegls glāsts. Visa mana mugura bija šermuļos, rokas, kājas sāka trīcēt. Nemelošu, biju pārbijies. Kāds vājprāts mani ir pārņēmis, kā to izskaidrot? Pagriezos, lai ātri pamestu to telpu, bet tad sadzirdēju tādu kā balsi, reizē ar pieskārienu. Tas lika pārbīties līdz nemaņai. Aizcirtu durvis, iegāju virtuvē lai paņemtu cigaretes, biju sanervozēts, kā nekad. Devos ārā pīpēt, taču visu laiku likās, ka viņa man seko, ir līdzās. Pīpējot izdomāju, jāpiedāvā Ritai atnākt ciemos, paskatīties kādu filmu, mazais noteikti jau gulēja šinī stundā. Pieklauvējis klusām pie durvīm, dzirdēju tuvojamies soļus, sajūtas bija neveiklas, jo nezināju kā izteikt šo vienkāršo piedāvājumu. Soļi kļuva skaļāki, laikam jau tuvojās durvīm, tad apklusa, bet durvis neviens neatvēra. Lai nebūtu uzmācīgs un nepamodinātu viņas mazo, nodomāju, ka otrreiz neklauvēšos, soļoju atpakaļ mājās.

Pēc cieši izgulētās nakts, veicu savu ik rīta rituālu, ar kafiju un cigaretēm. Apsēdos uz trepītēm, pamanīju Ritu ar mazo. Pienākuši klāt, apsveicinājās. Saņēmos, lai pajautātu Ritai par pagājušo nakti. Ritas atbilde mani nošokēja. Izrādās, viņa uzreiz, kā aizgājusi mājās, sadomājusi aizbraukt pie saviem vecākiem uz laukiem. Bet soļi ko dzirdēju, nāca no viņas dzīvokļa......

Dzēsts profils 15. mar 2011. 01:53

Lieku acīs spičkas, lai neveras ciet ! gaidu stāsta turpinājumu ...

Dzēsts profils 15. mar 2011. 01:47

Izlasot Tava vēstījuma otro daļu ,jāsāk domāt  , ka esi no tiem  - Mūsu karogs ir meiteņu brunči ..., pavasarī tie jo sevišķi vilinoši ... Bet man patika lasīt , Tu ļoti labi proti izteikt izjūtas , rodas klātbūtnes sajūta ...Būtu interesanti palasīt turpinājumu , kā viss tālāk attīstīsies ..., saintriģēji ...

Nauris F. 15. mar 2011. 01:43

Apstulbu, atvainojos meitenei, dziļi ievilku dūmu, skatoties kaut kur tālumā. Nezinu ko padomāja Rita par mani, bet tai brīdī tas man nebija pat galvā. Es biju apjucis, varbūt kāds vienkārši bija ielīdis kaimiņu dzīvoklī?!!? Attapies nedaudz, drošības pēc piedāvāju Ritai uziet līdzi, ja nu kāds nepatīkams pārsteigums. Negribētu pieļaut, ka ar šo jauko sievieti kaut kas notiktu. Piecēlos ar savādu smagumu un gājām uz viņas dzīvokli. Arī pati saimniece izskatījās neomulīgi. Tas tā varētu būt, jo nekad nebija atstājusi mājas vienas, bet te, pēkšņi, tādi nepatīkami jaunumi. Durvis atslēgt uzņēmos es, klusām pagriezu atslēgu un vēru vaļā, iegāju dzīvoklī, tai pašā mirklī no virtuves atskanēja briesmīgs troksnis. Steidzos uz virtuves pusi, ar piesardzību piegāju pie durvīm, nedaudz notupos, lai, ja nu gadījumā kas, nedabūtu ar kaut ko smagu pa galvu. Ielūkojos virtuvē, bet tur, tikpat pārbijies, kā es, Ritas kaķis. Laikam jau bija sadzirdējis saimnieces atgriešanos un iztrūcies no miega, par guļvietu, protams, izvēlējies trauku plauktu, par to liecināja čupa atlūzu uz grīdas. Sapratis, izņemot mani un teroristisko kaķi, ar pārbiedēto izskatu dzīvoklī neviena nav, gāju pēc Ritas. Pa ceļam, koridorā, ejot gar spoguli, samanīju tādu kā ēnu, ar dīvainu vēsumu, kurš, šķiet ieurbās līdz kauliem. Nodomāju pie sevis, tas noteikti šo dīvaino notikumu iespaidā. Izgāju kāpņu telpā, iepriecināju meiteni, par trauku pārvietojumu un pagriezos, lai ietu uz savu dzīvokli, te pēkšņi Rita klusiņām pasauca mani. Pagriezos, domādams, ka kaut kas ne tā. Taču izskanēja kluss piedāvājums, īstenot manus vakardienas nolūkus, uz ko es, loģiski, nedomājot piekritu.

Aizgājis mājās, sāku, kā nu mācēdams un varēdams, mazgāties pie izlietnes, virtuvē. Negribējās iet vannas istabā, lai sabojātu netīšām vakaru, kuram tā īsti pats vēl nebiju noticējis. Tik noslēgtā kaimiņu meitene, bija mainījusies uz pavisam citu dzīves skata punktu, tā man tas šķita. Noskalojies, atcerējos, ka ledusskapī tukšums, ne uzkodas, ne dzeramā. Iešļūcu čībās un kā mazs bērns, kurš tikko ticis pie konfektes, nē pie vesela maisa konfektēm, skrēju līdz veikalam. Gribēdams atstāt uz viņu iespaidu, izdomāju pagatavot arī vieglas vakariņas, kaut gan klusībā bija arī cerība, to izmantot, kā mazu āķīti no manas puse. Puisis, brīvs, prot gatavot...... Lai gan, arī diezgan spēcīgi nospēlēja cilvēciskais faktors, Rita bija viena ar savu mazo, tātad sen nav guvusi neko tādu, kas palutinātu viņu, kaut nedaudz. Sašmorējis visu, šampīti katram gadījumam ielicis ledusskapī, kokteilīšus viesistabā uz galda, ar nepacietību skaitīju vai katru sekundi, gaidīdams domās iemīlēto meiteni. Bija jāgaida arī uz mazo, jāieliek viņu gulēt un tikai tad varēja nākt ciemos. Maldīdamies domās, izdzirdēju klusus klauvējienus pie durvīm. Piecēlos, pārņemts ar laimes pilnu smaidu, devos tās atvērt. Atverot savā priekšā ieraudzīju viņu, savu psihisko, stāvu zemāk dzīvojošo Ļudas tanti, ar pasaulē neapmierinātāko skatienu. Izrādās, biju aizrāvies ar mazgāšanos virtuvē. Atvainojos, aizvēru durvis un sāku smieties balsī. Manus smieklus atkal pārtrauca klauvēšana pie durvīm. Strauji atvēru ar bļāvienu, ka visu nokārtošu, bet tur šoreiz bija viņa, naksnīgajā skatienā, melnā iespīlētā krekliņā un melnos legingos. Tas viss izcēla viņas dievišķo augumu, tā, ka man aptrūkās pat vārdi, liekas, pat izskatījos nepieklājīgs. Attapos, ar aizsmakušu balsi, tomēr ieaicināju iekšā, šķiet mana neveiklā sagaidīšana, samulsināja arī Ritu.....

Autorizācija

Ienākt