Vārdam komisārs latviešu valodā radusies ne visai tīkama pieskaņa. Dažādi komisāri no austrumiem mūsu zemē nākuši šai gadsimtā daudz reižu un vienmēr nesuši postu mūsu tautai un valodai. Komisāri no austrumiem galvenokārt pārstāvēja padomju komūnistu režīmu, kuŗa darbības dēļ latviešu skaits Latvijā no 1 476 000 1935. gadā samazinājās līdz 1 380 000 1989. gadā, turpretim krievu skaits palielinājās no 168 000 1935. gadā līdz 906 000 1989. gadā. Latvijas lielākajās pilsētās procentos 1989. gadā latviešu bija palicis maz: Rīgā – 36%, Daugavpilī – 13%, apmēram puse Ventspilī, Jelgavā, Jūrmalā, Ludzā, Rēzeknē un citur. Latgalē gandrīz 30 pagastos latviešu ir mazāk par 30%. Vairāk nekā 10 pagastos Latgalē latviešu bērni vēl tagad spiesti mācīties krievu skolās, jo latviešu skolu nav. Atjaunotā Latvijas valstī latvieši joprojām dzīvo visai agresīvā sveštautiešu vidē, katru dienu dzird svešu valodu darbā, iestādēs, sabiedriskās vietās, veikalos, medicīnas iestādēs. Šādos apstākļos latviešu valoda okupācijas gadu desmitos ir stipri piesārņojusies ar dažādiem krievu valodas vārdiem un krievu valodas atdarinājumiem. Komūnistu komisāri to dēvēja par latviešu tautas un valodas uzplaukumu. Tagad uz austrumiem no Zilupes dzirdami draudi Latvijas valstij par krievu tiesību ierobežošanu, ar ko tagadējie austrumu komisāri saprot prasību mācīties latviešu valodu, ja cittautieši vēlas integrēties Latvijas sabiedrībā un kļūt par Latvijas pilsoņiem.
       Mūsu zemi bieži tagad apmeklē arī augsti komisāri no rietumiem. No viņiem mums sevišķi labi pazīstams Makss van der Stūla kungs un viņa darbība. 1998. gadā Latvijā notika referendums par pavalstniecības piešķiršanu. Tā iznākumu stipri ietekmēja augsto komisāru darbība, kuŗi bija ieradušies Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas uzdevumā. Viņi solīja: ja balsotāji pilsonības likuma mīkstināšanu atbalstīšot, tad komisāriem un viņu pārstāvētajai organizācijai vairs nebūšot nekādu prasību attiecībā uz Latvijā jau tolaik apspriežamo Valoda likuma projektu. Bet augstie komisāri savu solījumu nav ievērojuši.
       No Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Augstā komisāra biroja nacionālo minoritāšu jautājumos atsūtīta nota, kas sastādīta 1999. gada 5. oktobrī. Šai dokumentā Augstais komisārs izvirza virkni prasību pret apspriežamo Latvijas valodu likumu. Galvenie iebildumi ir četros jautājumos. Augstajam komisāram ir iebildumi par latviešu valodas lietošanu publiski izvietotā informācijā (piemēram, reklāmās, uzrakstos, afišās, plakātos, paziņojumos un jebkurā citā informācijā). Otrkārt, augstajam komisāram ir iebildumi par Latvijas vietvārdu lietošanu. Treškārt, Augstais komisārs uzskata, ka valodas likumprojekta prasība lietot latviešu valodu visu iestāžu, sabiedrisku organizāciju un uzņēmumu veidlapās esot pretrunā ar cilvēku tiesībām uz privātu dzīvi un vārda brīvību. Ceturtkārt, Augstajam komisāram ir iebildumi par latviešu valodas lietošanu visos sabiedriskos sarīkojumos, nenošķirot privāto sfairu no valsts.
       Augstajam komisāram liekas, ka visos minētajos gadījumos tiekot pārkāptas cittautiešu minoritāšu tiesības. Tā Augstais komisārs ievēro savu solījumu neizvirzīt nekādas pretenzijas pret Latvijas valodas likumu.
       Šāda Augstā komisāra nostāja izraisījusi sašutumu sabiedrībā. Par to daudz rakstīts laikrakstos, runāts radio un televīzijā. Ir ne mazums jautājumu latviešu valodnieku starpā, kuŗos ir kādas domstarpības. Bet attieksmē pret Augstā komisāra jaunajām prasībām pret Latvijas valodas likumu visu valodnieku nostāja ir kategoriski noraidoša.
       Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kuŗā cittautiešu minoritātes pārstāv gandrīz pusi valsts iedzīvotāju. Šāds stāvoklis radies padomju okupācijas pus gadsimtā. Līdz 40% cittautiešu ir Serbijā, Melnkalnē, Igaunijā, Maķedonijā un Moldovā, bet visās pārējās Eiropas valstīs cittautiešu ir daudz mazāk, piemēram, Albānijā, Austrijā, Čečenijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā, Norvēģijā, Polijā, Somijā, Ungārijā, Vācijā un Zviedrijā ir mazāk par 10% cittautiešu, bet šais valstīs izvirza stingras prasības cittautiešiem gan valodas prašanā, gan citos jautājumos. Augstais komisārs vai nu to nezina, vai arī šos faktus ignorē. Pēc Augstā komisāra notas iznāk, ka latvieši ir lielākie cittautiešu apspiedēji Eiropā. Pus gadsimtu okupāciju pārcietušo latviešu stāvoklis un valoda Augsto komisāru neinteresē nemaz.
       Latvijas valodnieki atbildē uz Augstā komisāra notu aizrāda, ka Latvijas pilsoņiem ir tiesības uz tādu valodas vidi, kas viņiem diendienā neatgādinātu neseno latviešu valodas ierobežošanu. Valodnieki uzskata, ka valodas jautājums ir arī Latvijas valsts drošības jautājums, jo lielkrievu šovinistiskās aprindas savus revanšistiskos centienus pirmām kārtām saista ar starptautiski leģitimētu krievu valodas privilēģiju atjaunošanu Latvijā.
       Valodnieki uzskata, ka Latvijas vietvārdi ir Latvijas valodiskās vides daļa. Tie ir ņemti valsts aizsardzībā. Turklāt likuma projekta 18. panta 1. punktā ierosināts vietu nosaukumu lietošanu reglamentēt tikai tajās sfairās, kur jālieto valsts valoda.
       Valodas likuma projekta 20. pants, kas paredz valsts valodas lietošanu iestāžu, organizāciju un uzņēmumu veidlapās, neskaŗ cilvēku privāto dzīvi. Turklāt jāņem vērā, ka privātā uzņēmējdarbība, ciktāl to reglamentē valsts likumi, ir nevis privāta, bet oficiāla dzīve, un veidlapas, kas tajā lietotas attiecībām ar valsts iestādēm un darījumu partneŗiem, skaŗ visas sabiedrības intereses, tāpēc tajās jālieto latviešu valoda, kas ir oficiāla valsts valoda. Latvijas valstij būtu grūti uzturēt milzīgu tulkošanas dienestu, lai tas diendienā varētu aptvert visas daudzās Latvijā pārstāvētās valodas. Valodnieki aizrāda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 2. paragrāfā ir skaidri norādījumi par šo jautājumu. Tur teikts, ka valodu lietošana var būt «pakļauta tādām formalitātēm, noteikumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā valsts drošības, territoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības interesēs, nekārtību vai noziegumu profilaksei, veselības vai morāles aizsardzībai, citu cilvēku reputācijas vai tiesību aizsardzībai, konfidenciālas informācijas slepenības nodrošināšanai vai tiesas autoritātes un objektivitātes uzturēšanai.»
       Valodnieki uzskata, ka Latvija ir zeme, kur uzņēmējdarbības sistēma vēl tikai top. Un Latvija pēc atbrīvošanās no okupācijas ir atjaunota ne jau kā vairākkopienu valsts, un uzņēmējdarbības sfairu nemaz nav iespējams sadalīt, piemēram, latviešu, igauņu, krievu utt. uzņēmējdarbībā.
       Tāpēc valodnieki noraida Augstā komisāra notā minēto iebildumu pret latviešu valodas lietošanu veidlapās.
       Latvijas pilsoņiem ir tiesības prasīt latviešu valodas situācijas ātrāku stabilizēšanu. Tās vārdā valodas likuma projektā saglabāti ierobežojumi par citu valodu lietošanu sabiedriskos sarīkojumos, pret ko iebilst Augstais komisārs. Bet valodas likums nebūt neaizliedza citu valodu lietošanu neoficiālā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un citās reliģiskās darbībās. Tas skaidri pateikts valodas likuma projekta 2. panta 3. punktā.
       Latvijas valodnieki cer uz modernās un intellektuālās Eiropas sabiedrības izpratni un palīdzību latviešu valodas tiesību atjaunošanā un nostiprināšanā, kas mūsdienu apstākļos ir arī pašas latviešu valodas izdzīvošanas jautājumus.
       9. decembrī valodas likuma projektu sāks apspriest arī Saeima. Apspriešanu noteikti ietekmēs arī šeit aplūkotie galvenie Augstā komisāra notā izteiktie iebildumi. Bet valodnieki cer arī uz mūsu valodas stāvokļa izpratni Saeimā un prasa pieņemt atbilstošu valodas likumu.

Jānis Kušķis
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/27_decembris/lapa2.htm