Reiz, runājoties ar kādu draugu par to, no kā un kāpēc dzīvē izvairāmies, noslēdzamies, baidāmies - dzirdēju salīdzinājumu - sēdēšana Priedē! Jo īpaši pēc kā tāda, kas ir uzsitis spēcīgu emociju vilni. Līdz ūkai...  

Tad nu es apzinos, ka es šobrīd esmu uzrāpusies un sēžu makten augstā priedē, cītīgi skaidrojot, ka tā ir MANA Priede, nevienam to nebūs aizskart un aiztikt. Visi, kas mēģinās tajā rāpties, lai dabūtu mani lejā uz zemes, tiks apmētāti ar baloniem, kas pildīti ar ūdeni, nažiem, dakšiņiem, maniem salauztajiem spārniem, pa rokai turu vēl arbaletu un mīnmetēju. Drošībai.

Tikai... drošībai no kā? No sevis pašas? Tad nu es apzinos, ka vēl mazliet un drīz es Priedē braukšu augšā ne tikai ar vieglo artilēriju, bet nu jau ar tanku. Tik ļoti gribas aizcirst iekšējās - sirds - durvis, aizvērt savas žalūzijas, nolīst pagrabā dziļi, dziļi. Brīžam, kā bailīgs lemūrs - izbiedētām, lielām acēm - lēni pašļūcu uz leju, uz Zemes pusi. Ar pirkstu galiņiem pieskaros pie it kā stabilitāti sološās zemes un tad - žvikt! - atkal atpakaļ savā Priedē, pašos augstumos. Samīļoju savus mākoņus, pasveicinu sauli un turpinu smaidīt, it kā man viss būtu labi. Perfekti! Ideāli! Labāk nemēdz būt. Nē nu - ir jau labi, patiesībā - tajā Priedē. Kad esi augšā, vari nelūkoties lejup, lai nav jābaidās no kritiena atkal, spārnu tāpat vairs nav - lai lidotu. Tāda iluziora drošības sajūta nedrošības pilnajā kūniņā, kuru esmu savijusi no tūkstošiem nerimtīgu pārdomu stīgām. Trakākais, ka es sāku lūkoties uz blakus tukšajām Priedēm. Man sajūtu ir tik daudz, ka ar vienu Priedi sāk nepietikt. Varētu veselu silu okupēt. Un tad lēkāt no vienas savas Priedes. Uz nākamo. Šurpu turpu. Un būtu tik aizņemta, ka nebūtu laika un iemesla vairs domāt par kāpšanu lejā. Tas ir pārāk grūti un sarežģīti.

Ir bail paskatīties uz zemi un atzīt sev, ka tur varētu būt daudz labāk - gan stabils pamats zem kājām, ij debesis redzi. Bet ir bail. Un nav vairs tās cerības un vēlmes maksāt to cenu, kas jau ir samaksāta - uzticēšanās, paļaušanās, pilnīga atdeve un piekļaušanās - šī ir naudas vienība, ko samaksāju, lai izbaudītu zemes solīto stabilitāti. Ilgi un laimīgi! Iegūtais: Priede! Klusa, augsta un varen noturīga Priede. Vienai.

Katram sava Priede...  mja.....