Ceru «LL» izlasīt atbildi uz mokošiem jautājumiem.
       Kāpēc Otrā pasaules kaŗā kritušo sarkanarmiešu un vācu karavīru pārapbedīšana bija valstisks notikums ar vainagiem, atrādīšanos TV un atstāstu presē, bet, kad dzimtajā zemē guldīja pret pārspēku kritušos Latvijas karavīrus, pat Latvijas aizsardzības spēku virspavēlniecei neatradās ne skujiņa, ar ko godināt un pateikties kritušajiem, kas, iespējams, sagādāja iespēju arī virspavēlnieces vecākiem ar bērniem pamest Latviju un izbēgt no piecdesmitreiz gaŗāka baigā gada?
       Pārņem dīvaina sajūta: kāpēc Latvijas aizsardzības spēku virspavēlniece sarokojas ar Pēeserijas varoni, visasiņainākās partijas īsteno biedru, latviešu partizānu V. Samsonu (NRA, V. Samsons, «Atmiņas par jauno Latvijas valsts prezidenti», bet neatrod laiku apliecināt cieņu un atzinību Latvijas Nacionālajiem pirmajiem karavīriem? Ja tas ir darīts, lūdzu publicēt– kam, kad un kur, jo, vēl godinot Ziemassvētku kaujās kritušos, pārtapušos dvēseļu puteņos – divos vienā gadsimtā, ne baznīcā, ne Litenes Brāļu kapos virspavēlnieces klātbūtni vai sveicinājumu nemanīja.
       Varbūt atbilde rodama 26. decembŗa «Mājas svētībā» dzirdētais Skrastiņa 1998. gada intervijas atstāstā? Jautāta, vai varētu veikt Valsts prezidentes pienākumus, Vaira atbildējusi: kāpēc gan ne, vienīgi tad būšot jāiemācās krievu valoda.
       Tik glups neesmu, zinu, ka valodu prasme ir bagātība. Bet, ka neatkarīgas Latvijas Valsts prezidentei nozīmīgāka par valsti, vēsturi un Latvijas miršanu okupācijas jūgā var būt kāda svešvaloda?!
       Rietumnieciskais plastmasas smaida spožums mums neaizsedz pamalē degošos sarkanos kāvus, jo nav Latvijai Kalpaka, ko sūtīt kaŗot ar postu un nāvi...
Ivars Pastuhs
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/02_janvaris/lapa5.htm