Sāpīgi, ja redzi māju,kura atgādina dzimtas mājas.....
Sapratu,ka Jums ar tēva mājām sanāca traģiski....
Jūsu meita ir precējusies un dzīvo Dānijā?
Būtībā jau daudz ne ar ko neatšķiramies no skandināviem-kā arhitektūrā,kā kultūrā,tā arī dzīvē...
Paldies par rakstu.
Turaties!

Ja ir mājas, tad ir vieglāk iziet pasaulē. Tad tas siltums un sapratne nāk līdzi
visu mūžu. Tikai divas reizes ir gadījies pabūt mājās, kas atgādināja tēva mājas.
Tas bija māsas vīratēva vasarnīcā Carnikavā un znota vecāku mājā Kopenhāgenā.
Tāda sajūta, ka tās ir bērnības mājas, pat tos cilvēkus gribējās saukt citos vārdos.

Manas vecmammītes mājās.....zalkši uz lieveņa sauļjās un gadīās, ka ielīda koridorā....suns tos izdzina ārā

Es neslēpjos un nemeklēju argumentus, bet "slinkumu" un vēl ar lielo burtu man neviens nav piedēvējis. Tas man nav raksturīgi.

Pieļauju,bet mēs slēpjamies,un meklējam daž ne dažādus argumentus,lai varētu sevi atspēkot savā..........

Labi, lai paliek Tava versija, lai gan īsti nepiekrītu. Bet, kāpēc Tu nepieļauj domu, ka var būt arī citi objektīvi iemesli? Tos es Tev šeit publiski neapspriedīšu.

Vija,cita iegansta neeksistē- izņemot SLINKUMU,kādēļ neapciemojam savus mīļākos radiniekus.......

Tas nav aiz slinkuma, bet gan attāluma. Aizbraukt var tikai ar personīgo transportu, bet tas arī ne vienmēr ir pieejams.

..ar gadiem paliekam slinkāki .....

Arī mana bērnība un jaunības gadi pagāja vectēva un vecmammas mājās, bet nevis īstā tēva mājās. Tagad, tikai uz kapusvētkiem aizbraucam un tad vēl ne katru gadu.

Jā,Alisīt, man arī dzimtā puse saistās ar opapa un omītes mājām,kur tika pavadīta visa bērnība......Pirmie nedarbi:tika norauti visi pumpuri dālijām.....,pilnas kabatas ar vardītēm....-tika saņemts "sods"-Gaiļa knābiens starp acīm ( pats gan,par to tika zupas katlā )......

..jā, man tās ir manā dzimtajā pusē ..manas omammas mājas!..vienmēr tās paliks man kā bērnības sapņu zeme!