Viņas arī ir mātes

8. mai 2011. 20:30

Paņem konfekti arī, ar kūkas gabaliņu vien par maz, - saņēmu aizrādījumu no jubilāres un manā saujā iegula konfekte.
- „Trīs sivēntiņi". Trīs mēs esam sagadījušās, bet cūkas neesam, - nosmēju. Smiekli, smiekli, bet vispār jau – skumji.

Tajā daudzgadīgajā dzimšanas dienā mēs bijām sagadījušās trīs kaimiņienes. Neaicinātas. Abas viņas manas mātes gados, Helēnai dēls dzimis manā dzimšanas gadā. Tikai viņas abas – bijušās represētās. Savu jaunību abas pavadījušas izsūtījumā Sibīrijā.

Bērnībā un jau jaunībā man krita uz nerviem, kad Helēna ne reizi, pat nejauši satiekoties, nepalaida garām savu teicienu – pie mums lēģerī... un sekoja viņas dažu teikumu stāstījums. Tagad gan uz to skatos savādāk. Jādomā arī par to – kāpēc, kā vārdā, kam no tā tika kāds labums, ka viņa savus jaunības gadus pavadīja, brienot pa sniegu līdz padusēm, strādājot mežā, darot visādus citus darbus. Kā Marta mākslas filmā „Ilgais ceļš kāpās". Marta gan nebija notiesāta, "tikai" izsūtīta. Filmā ir skaisti, kā jau mākslas filmā, bet Helēnai tā bija dzīves daļa. Tad, kad citi apguva Helēnas iecerēto skolotājas profesiju, viņa smagi un grūti strādāja, lai vispār eksistētu. Pēc atgriešanas Latvijā uzcēla māju, visus darba mūža gadus veica dažādus ar lauksaimniecību saistītus pienākumus toreizējā Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā, turēja vairākas govis, lai būtu nauda, sūtīja uz skolu dēlu, baroja vīru...

Bet tagad, gandrīz 80 gadu vecumā ir viena. Skaita santīmus, iepērkas tur, kur lētāk. Dēls gandrīz katru dienu atskrien pie viņas, kaut viņam sava dzīve. Katram ir sava dzīve. Tikai kāpēc Helēnai bija jāiziet tas moku ceļš Arhangeļskas apgabalā? Kurš atbildēs? Neviens? Vienkāršoti jau var teikt – cēla citas, vairs neesošas valsts labklājību.

Pati viņa ir no Liepājas puses, no Aizviļķu pagasta „Bērziem" 1949. gadā izsūtīta. Nieka 18 gadu vecumā, par palīdzību partizāniem, kuriem bija nepieciešams ēst. Tas saucamais „stukačs" viņai ir zināms, bet kā tas nodzīvojis savu dzīvi, Helēnu nekad nav interesējis. Tā esot bijusi sieviete no Lietuvas. Helēna visu mūžu ir bijusi saistīta ar Lietuvu, saites nav pārrāvusi, arī tagad grasās braukt uz slimnīcu Lietuvā. Vecuma kaites viņai neiet secen, tās nav iznīdētas mīnuss 56 grādu salā, kuru Helēna izsūtījumā piedzīvojusi. Viens labums salam ir bijis – nav vajadzējis strādāt briesmīgos darbus. Tikai – reti, varbūt vienreiz pa visiem izsūtījumā pavadītiem gadiem tāds aukstums uznācis. Uz darbu – mežu zāģēt – izsūtītās sievietes (viņa taču izsūtījumu pavadīja sieviešu nometnē) neveda jau tad, kad sals pārsniedza mīnuss 41 grādu, izsūtījuma apmetnē – zonā gan darbs tad atradās visām, simtiem.

Rakstu par Helēnas izsūtījumu varētu veidot intervijas formā – uz jebkuru jautājumu Helēna spētu atbildēt, ilgie gadu desmiti, kas pagājuši, kopš atgriešanās Latvijā, no prāta nav izdzēsuši nevienu izsūtījuma mirkli un faktu. Ja es jautātu, ko deva ēst, Helēna atbildētu: - Ja darba normu izpildīja, tad saņēma dienā 400 gramus maizi un zupu. No rīta – 200 g maizes un kāda karote biezputras, vakarā – 200 g maizes un zupa.

Stāstīt, atcerēties par to ir viens, klausīties, lasīt par cita pieredzēto – pavisam kas cits. Tādi briesmīgi vārdi - atnesīsiet PSRS labumu un paši nosprāgsiet, neproti - iemācīsim, negribi – piespiedīsim, jaunajiem varbūt tikai skan briesmīgi, bet tā bija izsūtījuma ikdiena. Ikdiena desmit gadu garumā. Dzīve barakās, kur Helēna pamostoties tikai apjautusi, ka pa nakti mati piesaluši ( ne jau pie spilvena, to tur nebija, bet pie kaut kā). Tajās barakās tāds greznums kā krāsns, nebija, tikai čuguna krāsniņa pa vidu, uz tās krāsniņas 150 sievietes žāvēja drēbes. Ja varēja izžāvēt.

Tā dzīve mūžīgā aukstumā laikam atstājusi savdabīgu iespaidu – vasarā, pat karstā laikā Helēna nav pierunājuma šķirties no vilnas jakas, ziemā viņas Jotula „piededzinājusi" nelielo istabu. Jaunības atmiņas tomēr ir jaunības atmiņas – veseli trīs gadi pavadīti Intā, kur, valdot mūžīgajam sasalumam, bija jārok (jācērt) kanāli. Pēc tam Lemjū uz darbu mežā bija jāiet turp un atpakaļ veseli 15 kilometri. Ja kāds neizpildīja dienas normu, ēst nedabūja, tikai karoti biezputras.

Kādā citā dzimšanas dienā gan jau runā kaut vai par skaistu laiku, bet šajā – tik par izsūtījuma gadiem. No izsūtījuma jau pagājis vesels pusgadsimts, bet Helēnas prātā tas vēl joprojām ir, kā vakar beidzies pārdzīvojums. Viņa neaizmirst atkārtot arī to, ka bijusi viena no jaunākajām izsūtītajām tajā nometnē, citas jau sen viņsaulē.

Tas, ko Helēna ir pie un pārdzīvojusi, šodien nemaz nav aptverams. Tā darbs mežā esot veikts apmēram 10 kilometru kvadrātā, ja no tā kāda iedomājās iziet - nošāva. Ja ejot ierindā uz vai no darba, iedomājās sarunāties, apsargi sita ar laidēm, ja sargam vienkārši kaut kas nepatika, viņš šāva gaisā.

Helēna visu mūžu bijusi izturīga. Tāpat kā viņas draugs - kaķis. Pims kāda pusgada kaķis atnāca mājās pēc kādu piecu dienu pazušanas, atnāca ar zvēru ķeramo dzelzi ap kāju, tik smagu un stipru, ka Helēnai bija vajadzīgs liels spēks, lai to noņemtu. Pēc kāda laika kaķis palika tik ar trim ķepām. Kopš ilgās pazušanas Helēna kaķi uzmanīja, bet viņš bija veicīgāks un atkal pazuda. Pēc vairāk kā divām nedeļām atnāca - vājš, piekauts, brūčains... Kaķim pašam labāk būtu, ja būtu nosists pavisam. Nu jau viņš murrā. Vai nav kas paralēls ar Helēnas dzīvi? Nepaies vairs pusgadsimts un viņi abi būs citā pasaulē. Tikai - kāpēc bija jābūt šajā?

Rētas ir saimniecei un kaķim - vienam morālas, otram fiziskas. Tās morālās gan ilgstošākas. Kurš no abiem sagaidīs Helēnas Uzulas 80 gadu jubileju arī nevar zināt.

Tagad par deportētajiem runā. Kā jau vienmēr. Pat ķeras klāt viņu pensijām. Vienreiz briesmīgi sodīja cits režīms, ar vienu sodu nu jau vecajiem večiem par maz.

Mums jāzina pagātne. Tikai ar naidu vien dzīvot nedrīkst. Savu naidu, un mums tas ir saprotams, karu un izsūtījumu pārdzīvojusī paaudze "iepotējusi" arī jaunās paaudzēs. Naids ne pie kā laba neved. To jau mēs tagad visi redzam. Vai spēsim atbrīvoties no naida? Jāspēj. Mēs esam stipri. Tāpat kā tas kaķis ar trim ķepām, kurš saimnieces astoņdesmitgadi pavadījis.

Atslegas vārdi: tā ir560

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Nav komentāru

Autorizācija

Ienākt