...nebūs taisnība- ne visiem patīk kavēties atmiņās... citi vienkārši aizgājušo aizmirst kā nosapņotus murgus...un dzīvo šodien....nākotne nav zināma, pat nojaušama...ja vienīgi pašas beigas...bet tās nav jāgaida- pienāks!

Sekas mēs apzināmies visi- vai nu tikai teorētiski vai uz savas ādas izbaudītās... Un riskēt, tāpat kā kavēties atmiņās ( it sevišķi- ar to sado-mazo novirzi) -tā nu ir katra personīgā iniciatīva un izvēle. Iemesli- kādi nu kuram- bailes ( no aktīvas rīcības un iespējamām kļūdām), slinkums, ērtums, ... Pagātni nevar un nevajag jau arī nedz dzēst, nedz no tās atteikties- tas jau nav tā īsti iespējams, pagātnei ir tās vieta- pagātnē. To var tikai vērtēt, analizēt, pieņemt , nepieņemt... Un - iet tālāk.Savādāk jau nav nekādas nedz izaugsmes, nedz virzības uz priekšu.  

paldies meitenes

.............un galvenais, ka viņš to pat nenojauš, kā viņam ir paveicies!

.......laimīgais Aivariņš..........eh,kā čomam būs / ir paveicies.............

kaut desmit aivariņu, ka tik laimīga.....

Paldies Mārtiņ es ilgi nebiju runājusi ar tik sakarīgu cilvēku! Spēšu novērtēt Aivariņa paradīzi

sviests un elle

arī rituāls nav instinkts, bet pateicoties instinktiem var rasties rituāli...
santina, izvēlējies beidzot pareizu saziņas formu, ja nav ko teikt tad tik smailijus dragā, piestāv....

...ikdienas solis.......rituāls.

iet uz darbu nav instinkts....  

............kā ikdienā iet uz darbu...

kāds instinkts atgriezties uz nozieguma vietu.... emocijas....

Nu-nu-nu........noziedzniekam jau darbojās "instinkts"-nevis atmiņas kaut ko sastrādāt................

Sonja, ir sekas kuras apzināmies un kuras ne, pat ja pieļaujam iespējamību par seku apmēru, bet tomēr riskējam... vienmēr ir robeža, kuru pārkāpjot atpakaļ ceļa nav un atliek tikai atmiņas... tās velk atpakaļ, ka noziedznieku uz nodarījuma vietu, bet mainīt jau neko vairs nevar.. fantoms.. atteikties no pagātnes nenozīmē izdzēst to, bet notrulināt gan var... mēs visi, daudz vai mazs esam mazohisti, tāpēc ļaujamies paši sevi mocīt....

Protams, Mārtiņ, krist sanāk un tas patiesībā ir tikai normāli, bet... stāsts jau ir par to, ka atmiņās var atstāt tikai to jauko, bet tagadnē un kur nu vēl nākotnē  būs jāsaskaras ar to krišanu reāli... Vēl ir variants, ja cilvēkam ir grūti pieņemt sevi - ar visām labajām un sliktajām īpašībām, kļūdām un tiesībām kļūdīties un mācīties - tad arī tā mocīšana sevi ar atmiņām ir populāra.

saraudināt lai tad uzsmaida, kaut kādas sado spēlītes?.....  roku dzelžus ar vajag?....

No sākuma Mārtiņ meiteni saraudini..................!!!