Neizslēdzu iespēju, ka pēdējais cilvēks, kuŗš sevi uzskatījis par krievu, nomirs Baltijas valstu teritorijā. Neapgalvoju, bet tā var notikt. Dzīvo tikai tas, kas grib dzīvot.
       Žanna Bičevska, ļoti dziļš cilvēks, saka: viņa neieredz nacionālistus. Neslēpšu, ka diezgan sāpīgi to dzirdēt, jo no visa, ko savulaik sauca par padomju mūziku, es pretī ņēmu Bičevsku, Doļinu un Grebenščikovu. Šī nacionālistu nīdēja mani atkal neganti samulsināja. Es savu poziciju varu izskaidrot ļoti labi saprotamos vārdos – kur visplānākais, tur jālāpa vispirms, jo plātīt rokas tad, kad jau ir pušu, nav stils. Indulis Bērziņš man var atbildēt: «Uz Eiropu, uz NATO!» Bet ko man var atbildēt Bičevskas kundze? «Es priecājos par to, ka esmu krieviete, bet kā gan ar to drīkst lepoties?» Tātad Žanna Bičevska priecājas par to, par ko nedrīkst lepoties, bet, ja kāds lepojas ar to, par ko priecājas, tad Žanna Bičevska to ienīst. Lai nu tā būtu. Tik skaisti kā Bičevska krievu tautas dziesmu un romanci vienalga neprot nodziedāt neviens.
       Godātā LU profesora Georga Libermaņa rakstus par ekonomiku vienmēr izlasu ar vislielāko prieku. Nekad nebūšu cilvēks, kas labi orientējas ekonomikā, bet man vienalga ir patīkami kaut nedaudz saprast. 10% Libermaņa neapšaubāmo panākumu pie manām humanitārajām smadzenēm noteic tas, ka viņš ir profesors, 90% tas, ka viņš nav polītiķis, žurnālists vai biznesmenis. «Jau ar labu gribu un nolūku ir tik grūti divu cilvēku starpā panākt sapratni, bet ja vēl pa vidu nāk ļauns nolūks, tad viss top izķēmots.» (Gēte.) Šis izķēmojums ir ļaunuma sakne, jo tiek samainīts Vārds. «Vēl simt gadu avīžu, un visi vārdi sāka smirdēt.» (Nīče.) Libermanis raksta par homo economicus uzvaru (tās nepieciešamību?) pār homo sovieticus. Jūs zināt jaunumus? Majakovskim lokomobilis uzsprādzis gaisā, un, melš, neesot bijis apdrošināts. Jā, jā, tas pats, kurš 60 gadus ļoti naski, dūmus veldams un visu draņķēdams, skrēja pa priekšu Jeseņina kumeliņam, un, kā mums skolā mācīja, tāpēc Jeseņins esot bijis ļoti talantīgs nelga. Neticēju Majakovskim, neticu Berģu autobusa mašīnistam. Vai ticu nacionālisma tālai nākotnei? Nē. Bet tas vienalga nenozīmē, ka te kādu varēs nesodīti noslepkavot.
      Kopš 1990. gada 4. maija mēs esam dikti mainījušies. Toreiz mēs runājām par latviešu nacionālās kultūras attīstību, šodien runājam par saglabāšanu. Toreiz mēs runājām par latviešu nācijas izdzīvošanas garantēšanu, šodien mēs runājam par integrēšanos. Kas mūs gaida nākotnē? Atziņas, ka neko nevajag darīt pret Viņa gribu, kam jāmirst, tam jānomirst un ko mēs te staipāmies apkārt ar puspuvušu līķi.
       Vasarā pārpildītā autobusā braucu uz gadatirgu Brīvdabas muzejā. Blakus stāv it kā krievu tautības latviešnevalodīgais un blēj savai sievai, cik viņš gudrs, bet viņa sieva, viņa un viņas radi, viņu draugi stulbi. Protams, ka latviešnevalodīgā stāsts tiek pausts attiecīgā skaļumā, lai apbrīnojamo gara titānu nu visi skatītu vaigā. Pie velna stilu, kāds nu ir, tāds ir, bet valoda, šī zaļu vēmienu augšā raujošā krievu valodas pornografija! Dainas ir rupjas latviski, Puškins ir rupjš krieviski, bet kas ir šis, kas skan Rīgas ielās? Tā pat rupjība nav. No pieciem vārdiem viens ir krievu, un tas pats tiek degradēts ar paslēpšanu zem citiem, īpaši uzsveŗamajiem maucībspidžentiem. Īstens Poligrafs Progresovičs Pedofiļjevs. Pamēģiniet, integrējiet viņu! Viņš jūs integrēs, jo viņš jau ir integrēts! Nesapratāt? Viņš jau ir integrējies, uz tā stāv viņa pašapziņa un vieta šajā pasaulē, bet jūs ar savām programmām varat iet evakuēt savu zarnu saturu. Labi. Nopelnīt sev iztiku. Bet ne vairāk.

Uldis Andersons
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/02_janvaris/lapa6.htm