Mūsu likteni izlēma asiņainais padomijas diktators, bērna prātā nonākušais amerikāņu prezidents un alkoholu mīlošais britu premjers. Tas notika 1945. gada februārī Jaltā. Vadoņi noteica Eiropas valstu robežas un lēma par miljonu cilvēku dzīvībām.
       Mūsu tautas ziemeļu kaimiņi igauņi vēl šodien skumst par sarkano nobendētajiem dēliem un meitām. Latviešu asinsbrāļi lietuvieši, tāpat kā mūsu nacionālie partizāni, izcīnīja nevienlīdzīgas kaujas ar sarkano pārspēku, veltīgi gaidot Rietumu atbalstu.
       Jūs mūs nodevāt, Rietumu vareno lielvalstu vadītāji! Jūs varat mūs nodot arī šodien. Varat...
       Es, latviešu leģionāra dēls, nerunāju savā vārdā, bet to kauto dvēseļu vārdā, kas šajās veļu naktīs pie manis sērst nāk. No Lestenes brāļu kapiem. Volhovas purviem. No Sibīrijas taigām un Kurzemes cietokšņa neieņemtajām tranšejām.
       Gan jaunie, gan briedumā staltie vīri man teic:
       – Mēs gājām Latvijai brīvību atgūt. Mēs gribējām mājās pārnākt...
       – Pārnākt mājās... Pie sievas, bērniem, sirmajiem vecākiem, – saka man latviešu zemkopis, kuŗa kauli, padomju buldozeru sašķaidīti, guļ Liepājas – Rīgas šosejas pamatā.
       – Mājās pārnākt... Pie viņas, līgavas, – piebilst divdesmitgadīgs jauneklis, kuŗa sirdī mīlestības nemieru Ventas krastā aizdedza divas zilas acis un sārtas lūpiņas.
       Jauneklim lode gāja secen, bet dzīvību izdzēsa smagais katorgas darbs ogļu šachtā. Bet zilās acis un sārtās lūpiņas jau kapitulācijas gada nogalē laipni uzsmaidīja Kuldīgas čekas leitnantam...
       – Mēs visi gribējām mājās pārnākt, – man saka simti un tūkstoši, – mēs nāves nebaidījāmies. Mēs viņai sejā spļāvām. Un, ja otrreiz mums tiktu dota šāda iespēja, darītu tāpat. Mēs, latvju kareivji, atdevām Tēvzemei visu. Bet tie, kas par tautu, brīvību un neatkarību daudz runāja, nodeva mūs. Mūsu dzīvības un asiņu cena bija neievērojama politīsko spekulantu Staļina, Rūzvelta un Čērčila acīs. Viņi pat necentās saskatīt to... Kur nu vēl sadzirdēt baltiešu saucienus pēc brīvības un neatkarīgu valstu atjaunošanas...
       ...Šai tumšajā naktī, kad tava sirds pārpilna sāpēm par kaŗā kautajām dvēselēm, kad asaras aizmiglo tavu briļļu stiklus, neraksti sen dzirdētas frāzes un nemeklē skaistus vārdus. Uzraksti tos, ko ikviens patiess latvietis sapratīs. Sapratīs un mūžam atcerēsies:
       MĒS GRIBĒJĀM MĀJĀS PĀRNĀKT...

Egils Bauzis
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/03_31j_febr/lapa1.htm