Bija sutīga vasaras diena.
Ikvienam prātā tikai doma viena-
Paslēpties no saules un tveices.

Debesis palēnām apmākties sāka,
Tālumā varēja dzirdēt pērkona dārdus.
Te piepeši strauji lietus
Gāzās pret asfaltu straumēm bez mitas.
Es ieskrēju tuvējā kafijas bārā
Apsēdos tuvu pie loga,
Pasūtīju tasi kapučīno.

Mans skatiens  uz brīdi pavērās
Uz ielas pusi.
Tad es ieraudzīju skatu,
Ko aizmirst nespēju vēl ilgi.
Meitene basām kājām
Puķainā kleitā,
Spītējot stiprajam lietum,
Pie krūtīm cieši piespiedusi kaķēnu rudu,
Steidzās nokļūt uz savām mājām.

Ielas vidū apstājās  trolejbuss, tramvajs un steidzīgs taksis,
Ko vadīja šoferis Maksis,
Lai palaistu meiteni ar rudo kaķi
Uz pretējo pusi ,
Kur tā  klusi ieslīdēja
Nama atvērtajās durvīs.

Arī lietus drīz pārstāja  līt
Uzspīdēja siltie saules stari
Un likās, ka nekas tāds nav bijis.

Tikai ieraugot pilsētas ielās
Rudu kaķi,
Es atceros meiteni puķainā kleitā.