Tāds jautājums rodas, vērojot, kā mūsu polītiķi lēkā kazačoku pēc Maskavā komponētās mūzikas rietumu vanderu diriģējumā.
       Nav taču nejaušība, ka rietumiem vienaldzīgs Latvijas liktenis. To pierāda viņu klusējošā vienaldzība, noraugoties uz 1940. gada okupācijas nenovērstajām sekām. To apstiprina Jaltas konference, kur Čērčils ar Rūzveltu, spiežot tautu bendes Staļina asiņaino roku, deva svētību latviešu tautas iznīcināšanai.
       Vai rietumu uzspiestais pazemojošais diktāts un pašmāju polītiķu verdziskā rāpošana viņu priekšā nav genocīda turpinājums? Nepārtrauktā piekāpšanās valsts valodas likuma grozīšanā draud novest līdz tam, ka krievu valoda kļūs par valsts valodu (protams, pirmo), ka pilsonība būs tiem, kas nīduši un nīst Latvijas neatkarību, tās tautu un valodu.
       Ar korumpētu ierēdņu palīdzību plānveidīgi tiek grauta lauku vide, kur vēl stipras ir latviskās saknes. Tā ir lauksaimniecības iznīcināšana ar legāli un nelegāli iepludinātiem produktiem par nesamērīgi lētu cenu, vietējās rūpniecības sagraušana.
       Vai sociķu izspiestās asaras par tautas grūto stāvokli laikā, kad viņu naudas maiss Zorgevics gatavs sagraut Latvijas dzelzceļu, nav liekulīga izlikšanās? Tas taču nekas, ka bērni nevarēs nokļūt skolā. Tas taču nekas, ja likvidētas skolas vietā uzcelsim 10 dzertuvju – rietumi taču mūs sapratīs, ka kolōnizātoru labklājības vārdā esam gatavi upurēt savu tautu.
       Tas, ka izmirst mūsu tauta, taču neuztrauc valdošo eliti. Nebūs latviešu, iebrauks jauni kolōnizātori – esošo bērni un mazbērni kaut vai desmitā pakāpē.
       Cik nožēlojami un smieklīgi ir mūsu polītiķi, liecina tas, ka pat pulksteņu grozīšanu nevar izlemt bez rietumu aizbildņu atļaujas.
       Tikai par gļēvumu var nosaukt to, ka lielākā daļa «tautas kalpu» gatavi iespļaut sejā tiem sirmajiem leģionāriem un nacionāliem partizāniem, kam pietika drosmes un varonības stāties pretī pasaules lielākajam ļaunumam. Cenšoties izsvītrot varoņu vārdus no latviešu tautas vēstures, šie kungi paši sev gādā vietu vēstures mēslainē.
       Vai latviešu tautai pietiks spēka atliekt savu gadsimtiem vācu verdzībā liekto muguru, atgūt 50 gados sarkano jūgā sagrauto pašapziņu un garīgo spēku, vai tā vienaldzīgi noskatīsies savā bojā ejā?

Elmārs Bremšmits,
Līgatnē
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/03_31j_febr/lapa3.htm