«Ja nebūtu citas izvēles kā starp gļēvulību un varmācību, es ieteiktu varmācību. Es izkopju klusu vīrišķību –mirt bez nonāvēšanas. Bet, ja kādam nav drosmes, tad es labāk gribu, lai viņš izkopj sevī mākslu nonāvēt un tikt nonāvētam, nekā apkaunojoši bēg no briesmām. Jo tas, kas bēg, veic varmācību domās: viņš bēg tāpēc, ka viņam trūkst vīrišķības nonāvējot pašam tikt nonāvētam. Tūkstošreiz labāk es riskētu pieļaut varmācību nekā veselas tautas apkaunojošu gļēvulību. Es labāk redzu Indiju  ķeramies pie ieročiem, lai aizstāvētu savu godu, nekā kļūstam par sava kauna gļēvu liecinieci. Es nedomāju, ka Indija būtu bezspēcīga. Spēks nav fiziskajos līdzekļos, tas slēpjas nelokāmajā gribā  Nevarmācība nav lēnīga padošanās ļaundarim. Nevarmācība visiem gribas un gara spēkiem pretojas tirāna gribai. Viens vienīgs cilvēks var tādējādi stāties pretī impērijai un sekmēt tās krišanu. Bet ar kādu maksu? Ar paša ciešanām.»
Mahātma Gandijs

Ir dzirdamas bažas: ja mēs, latvieši, skaidri un gaiši izteiksim savu Dieva doto likumīgo gribu, tad saspīlēsim starpnacionālās attiecības. Civilokupanti tad, lūk, kļūs naidīgi pret mums. Pirmkārt, tā sauktais miers pastāv vienīgi uz latviešu kaunpilnā pazemojuma rēķina. Otrkārt, labāk lai nīst nekā nicina. Daļa Saeimas un valdības locekļu, tāpat daļa mūsu tautas pārstāvju nemaz nav naida cienīgi. Var just naidu pret spēcīgu pretinieku, bet gļēvulis ir pelnījis vienīgi nicinājumu. Latvieši, neļausim mūsu varmākām arī turpmāk mūs nicināt! Tas ir mūsu spēkos!