Pēc ilgiem darba gadiem Franča kungs beidzot aizgāja pensijā. Pat desmit gadus pa virsu bija nokalpojis. Nu viņam rītos vairs nebija jāklausās modinātājpulksteņa tarkšķi, jāsteidzas uz tramvaju, jānīkst caurām dienām pie darbgalda. Nu viņš jutās brīvs kā putns debesīs, neviens viņu vairs nekomandēja, pat sieva bija mainījusi savus agrākos uzskatus: vairs nespurojās, ja vīrs izdzēra pudeli alus, un dūdoja apkārt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pensija gan bija paknapa, bet ko tu padarīsi. Tādi laiki. Un, tā kā Franča kungs bija kārtīgs savas zemes pilsonis, viņš diendienā kioskā pirka dažnedažādus laikrakstus, izņemot «Neatkarīgo Rīta Avīzi», kuru viņš bezgala nevarēja ciest. Lieta tāda, ka tā bija tā pati bijusī okupācijas laiku «Cīņa», vēlāk pārtaisīta par «Neatkarīgo Cīņu», uz kuras kādu laiku vecā ortogrāfijā rāmītī iespieda vārdiņu (Zihņa), sagramstītu no pirmskara komunistu pagrīdes avīzes, kas pirmajos ulmaņlaikos bija aizliegta.
       Kādu dienu, sapircis avīzes, viņš aizgāja uz Vērmaņa dārzu un netālu no estrādes apsēdās uz soliņa. Vērmanītis viņam bija iemīļota vietiņa jau no jaunības laikiem. Te pie divām lauvām viņš tika norunājis ar skuķiem randiņus, pēc tam tos sēdinājis dārza restorānā pie galdiņa un dzirdījis ar vīniem un liķieriem. Te viņš iepazinās arī ar savu Emmu... .
       Pēkšņi Franča kungam kļuva dzirdamas soļu skaņas. Viņš pārtrauca lasīšanu un, pacēlis no avīzes acis, ieraudzīja uz sola apsēžamies cilvēku, kas no sejas atgādināja ārzemnieku jeb nelatvieti. Tik tiešām, viņam izrādījās taisnība, jo kaimiņš no ķešas izvilka «Panorama Latviji».
       Pēc kāda fīrendēļa ķīķerēšanas uz blakussēdošo Franča kungs, izlasījis «Dienā» rakstiņu par pilsonības problēmu Latvijā, uzrunāja blakussēdošo:
       – Jūs, liekas, esat krievs?
       Cilvēks jutās iztraucēts un nolika avīzi uz ceļgaliem.
       – Jā, jā. Esmu tīrs krievs. Sergejevs...
       – Es esmu Francis... Un visus šos garos gadus kopā ar krieviem strādāju. Vienreiz pat biju aizbraucis ekskursijā apskatīt jūsu plašo un bagāto dzimteni.
       – Jā, jā! Krievija ir ļoti plaša un ļoti skaista zeme. Bet man te labāk patīk. Lūk, šie paši nami! Tie ir unikāli salīdzinot ar Krievijas pilsētās celtajiem. Jūgendstils. Īpatnība.
       Franča kungs skaidroja:
       – Tagad laiki mainījušies. Latvija atkal ir brīva valsts. Katrs var braukt... Nevienam nav aizliegts atgriezties savā dzimtenē. Pie tam bagātā.
       – Jā! Jā! Krievija ir ļoti bagāta valsts! Bagātākā pasaulē!
       – Vai tad nemaz nevelk atpakaļ uz dzimto pusi? Tā taču katram ir vismīļākā zeme. Es krievus cienu kā cilvēkus... Man patiktu, ka jūs brauktu atpakaļ uz Krieviju. Tur taču jums ir radi. Varbūt tēvu, vectēvu mantojums jāsaņem?
       Sergejevs drusku padomāja.
       – Ir, ir, ir, radi! Vectēvam Voroņežas apkaimē kādreiz pat muiža piederējusi!
       – Cik jauki! Ko tad vairāk! Aizbrauksi, saņemsi savu vectēva muižu... Varbūt no sākuma patirgosi ar kožļenēm, Royal spirtu...
       – Dzimtene, dzimtene... tas jau skan ļoti skaisti, bet man šeit ir iedots par velti dzīvoklis... Pie tam es esmu Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs... Šeit man ir – sieva apglabāta...
       «Redz kā ir,» Franci tirdīja domas. «Šie krievi vienmēr atrod iemeslu savai prom nebraukšanai.»

Laimdots Vīksna
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/03_31j_febr/lapa4.htm

Pēdējā laikā it bieži dfzirdams, ka Latvijai nākšoties uzņemt bēgļus no Āfrikas. Bez tam dzirdami melīgi apgalvojumi, ka ekonomika bez imigrantiem nevarot pastāvēt....
lai arī mūs midzinoši mierina, ka imigranti iebraukšot tikai uz laiku.... vai kāds no mums tam tic?