Zaļā zeme?

19. mai 2011. 11:45

Domāju, klusi norīšu savu muzeja nakts stundu, kā daudz citu jau esmu norijusi.
   Es esmu minūšu 15 gajienā no A. Upīša memoriālmājas Skrīveros. Ar to manā dzīvē šis tas saistīts, esmu jaunībā vadājusi ekskursantus pa Zaļās zemes vietām, kaut pati romānu no vāka līdz vākam vēl šodien neesmu lasījusi. Tas gan ekskursiju vadīšanai nebija šķērslis. Tik garas priežu skujas esmu redzējusi tik pie Siversa pils drupām dendrārijā, priede vēl ir, nezinu no galvas, kā to sauc.
   Un vēl - kādu vasaru videnes laikā palaiku laikam Inu (lai vieglas smiltis) atvaļinājumā. Pēc tam man prasīja - tu jau zini, par ko mācīsies. Atbildēju - nu Filfakā, strādāšu muzejā. Saņēmu pretī - muzejā tev nav jāstrādā, tev ar cilvēkiem jāstrādā. Tā nu arī pagājis darba mūžs, muzejā ne dienu neesmu strādājusi, kaut to, ko apmeklētājiem nerāda, šo to esmu redzējusi.
   Tagad arī taisījos iet uz muzeja nakti. Jau tradicionāli - kāda puķe pie Upīša pieminekļa jānoliek. Tik neko neatradu, tulpes jau noziedējušas, ceriņi, kas man arī saistās ar muzeju, vēl nezied. Mirkli pirms iešanas ieraudzīju, ka kas ir nogiežams, nezinu, kā sauc, bet - paņēmu un gāju.
   Domāju, ka būšu nokavējusi. Bet nē, jau pa gabalu dzirdēju, ka mūzikas skolas bērni sāk savu uzstāšanos. Visi esam kaimiņi, gribam to vai ne.
   Nekādi īpašie pasākumi pašā muzejā nebija, tik kādas vietējas kokpinējas pinumu izstāde, gribētāji turpat muzejā varēja mācīties pīt no zariem. Vismaz apjaust, vai pirksti to grib darīt vai ne.
   Tad sāka dziedāt kāds vietējais dziedātājs. Vecs. Visu mūžu par vetārstu strādājis. Dziedājis korī. Koris un vetārsta darbs gan nav tas, kas nosaka - brīnišķīgs dziedātājs. Varbūt - nepiepildīts sapnis.
   Dzirdot to, gāju prom. Aizgāju. Bet uz muzeju nakti biju. Un jauki, ka uz turieni tika vesti arī bērni. Iestaigātam ceļam grūti aizaugt.
   Lai kā visādas apmatpersonas apgalvotu, ka muzejiem naudas pietiek, muzeji grūst. Upīša māja ir veca, remonts tai nepieciešams kā ēst. Gan jau pats Andrejs to arī apkārt staigādams ir pamanījis.  Ja par Andreja "izdarībām" šodien, nesen kādā ekskursijā minēja muzeja Inese, tad es arī atceros, ka jaunībā tur vienai esot, skanēja kaut kādi būkšķi. Tā ka Andreja noteikti zin, ka remonts vajadzīgs. Tāpat kā viņš zin  to, ka pavisam netālu no muzeja, kāds brūkošs grausts pārvērties  piļveidīgā mājā, īpašniece bijusī kult ministre.
   Tā ka - lasīsim, stāstīsim, dziedāsim savam un citu priekam. Un skatīsim, rādīsim, kamēr vēl ir, ko rādīt.
   Ceriņi pilnos ziedos būs nedēļu pēc muzeju nakts. Lai viss ir pilnos ziedos. Kaut pēc gada.

Atslegas vārdi: tā ir560

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Nav komentāru

Autorizācija

Ienākt