Visa dzīve ir vieni vienīgi putekļi - slauki, cik gribi, tie rodas atkal. Vai vēl skaistāk - dzīve ir vesela grāmata. Vieni to prātā raksta un realizē, citi to "uzliek uz papīra".

Par to man lika aizdomāties vēstule no latvietes, kura jau padsmit gadus dzīvo Vācijā. Tur bija arī apmēram šādi teikumi  - Atklāti sakot mēs, kas PSRS laikos studēja, savā ziņā varam ieskaitīt sevi veiksminiekos - mums nav nekādu ilūziju par kapitālismu un imperiālismu, kam jāsabrūk, tas sabruks. Ko līdz tur kliegt un vaimanāt, kā lemts, tā dzīvojam.

Tas "liktens tā lēmis"man jau aknās, es tomēr uzskatu, ka tam liktenim ir jāiet pretī nevis tikai pakaļ.

Un vēl - parādījusies ziņa, ka  premjers Valdis Dombrovskis un starptautisku atzinību ieguvušais ekonomists Anders Aslund sarakstījuši grāmatu «Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi» («How Latvia Came through the Financial Crises»), portālu «Apollo» informēja Valsts kancelejā. Hm, laikam neesmu pamanījusi, ka krīze jau pārvarēta. Un krīzes vai krīžu sīkumi, lai paliek tulkotāju un izplatītāju ziņā. Grāmatai gan jau būs panākumi, tā kļūs noteikti par bestselleru, kuru tulkos un izdos vēl un vēl. Grāmata gan jau nesīs Latvijas vārdu pasaulē un pelnīs labu naudu. Tikai - grāmata ir jāraksta, tas ir darbs, kurš tāpat kā visi citi darbi, prasa laiku, paņem laiku. Kaut arī šai krīzes pārvarēšanas lasāmvielai ir divi autori, vai grāmatas tapšanas dēļ tautai nebija jāsamierinās ar - mēs par to domājam, mēs pie tā strādājam, mēs par to lemsim?..

Vai tomēr sakumā minētie putekļi un grāmata nav kaut kā apvienojami? Valodnieciski laikam nevar, bet dzīvē?