Es klusi stāvu
Un nožēlā vaidu
Bet nekas nav līdzams
Jo viss jau ir sagrauts
Es sagrāvu cerības
Citu cilvēku laimi
Un arī
Savu laimi
Bet tagad, kad saprotu
Cik ļoti viņiem sāpēja
Mani nicinošie pazemojumi
Es klusībā lūdzu piedošanu
Es tā negribēju,
Bet dusmās pārņemta
Es plosīju viņu dvēseles
Un nespēju apstāties
Es vientuļi stāvu
Un asaras sāk birt
Un kam tas viss
Man bija vajadzīgs
Es tā negribēju
Tagad piekāpjos un labojos,
Jo zinu, ka tā būs labāk ! :)
Atslegas vārdi: klusi0
tad jau manīsim
es par sevi tagad, vai man nebūs jānožēlo.. ka tajā teiciena- slikti dabūt negaidot..
man jau jāsāk nožēlot?
tikai tad DABŪŠU? nožēlas nebūs, pēc dabūšanas?
Kad nokaitināsi...TĀDU DZEJU DABŪSI
varu būt mainīgs, nav problēmu, bet vot dzeju apsolīto gan tikai sola.. figņa kaut kāda..
tas jau skan labāk
varu būt arī ielaidīgs..
čabulītis nu galīgi izlaidies
rīt jau būs par vēlu, citu kaut ko gribēšu..
kaut dibentiņu....ja teicu rīt,tad rīt
grabulītis grib šodien apsolīto dzeju! /piesitu kāju pie zemes/
rīt čabulīt rīt
vokarā, vokarā,,, un tā visu dzīvi..
rīt...........
dzeju, santiņ, dzeju.. sola bet nedod...
Cik siekalaini..pē..
ko tad?
nu bliez vaļā, santiņ, ko lieki runāt..
..nabadzīte...