Latvijas prezidentam V. Zatleram
Pils laukumā 3, Rīgā, LV-1900;

Latvijas Saeimai
Jēkaba ielā 11, Rīgā, LV-1811;

Valsts valodas centram
K. Valdemāra ielā 37, Rīgā, LV-1010;

No Kaspara Bērziņa
Upeslejās 4-30, Stopiņu novadā, LV-2118

Rīgā, 18.05.2011.  

Par tautu un valsti pazemojošiem pasākumiem

2011. gada 09. maijā atrados Pārdaugavā, pie okupantu kultakmens. Šo vietu gan plašaziņas līdzekļi, gan dažādas amatpersonas mēdz saukt par uzvaras laukumu. No sirds ceru, ka tā tas tiek saukts tikai ieraduma pēc, un, ka pēc tam, kad kāds no Jums, vēstules saņēmējiem, publiski izteiks nosodījumu šādai vietas apzīmējuma lietošanai, tas (nosaukums) izzudīs no informatīvās telpas.
Minētajā dienā ievēroju milzīgu daudzumu ar cilvēkiem, kas bez bailēm dižojās ar  Krievijas impērisma simboliem un okupācijas varas militārajiem apbalvojumiem. Policija izlikās to neredzam. Vērsos pie pirmajiem diviem policistiem, un lūdzu esošo situāciju novērst, norādīdams uz konkrētu, ar ordeņiem izgreznojušos cilvēku. Teicu, ka tā ir aizvainojoša jebkuram Latvijas pilsonim, kam nav vienaldzīga Latvijas neatkarība. Viens no policistiem noklausījās manu lūgumu, un, kaut es nedzirdēju zvanām viņa tālruni, paņēma to, un atkāpās dažus metrus un runāja klausulē (vai tēloja to darām), vērsos pie otra, lai tas veic kādus pasākumus, bet tas teica, lai pagaidot un norādīja uz pa tālruni runājošo. Kad ordeņotais cilvēks bija nozudis burzmā, atgriezās pirmais policists, un atkārtoti vaicāja ko es vēloties. Noklausījies otro reizi, viņš paziņoja, ka neko neesot redzējis.
Pieļāvu iespēju, ka šie divi ir Latvijai klaji naidīgi policisti, un vērsos pie nākošajiem. Arī tiem rādīju konkrētu, ar okupācijas varas militārajiem apbalvojumiem dižojošos cilvēku. No šiem diviem policistiem saņēmu ieteikumu doties uz komandpunktu (vai kā tamlīdzīgi) kura atrašanās vieta tika norādīta ar rokas vēzienu. Teicu, lai aiztur dižmani, kamēr došos uz norādīto komandpunktu. Policists paziņoja, ka šādai viņu rīcībai neesot pamata. Uz lūgumu nosaukt savu uzvārdu policists ieņēma draudīgu ķermeņa pozu, un teica ko tamlīdzīgu: „ak tev ļoti gribas zināt...”. Taču uzvārdu tā arī nenosauca...
Devos uz norādīto komandpunktu, lai turpinātu risināt esošo situāciju. Pie nožogotas teritorijas vārtiņiem mani sagaidīja divi policisti, kas noklausījušies manis teikto, izteica domas par to, ka ordeņi, varbūt esot nopelnīti, utt, divas reizes gāja konsultēties dziļāk teritorijā, kurā es netiku ielaists, un visbeidzot paziņoja, ka šajā dienā publiski demonstrēt okupācijas varas militāros apbalvojumus esot atļauts.
Policijas rīcība bija tik vienprātīga, ka izsaku pieņēmumu, ka ir bijis kāds rīkojums, kas viņiem liktu šādi rīkoties.
Dodoties prom, ievēroju arī vairākus informatīvos stendus, kuros visa informācija bija tikai krievu valodā. Vairāki cilvēki dalīja skrejlapiņas. Intereses pēc paņēmu divas no tām. Abas bija tikai krievu valodā. Uz vienas no lapiņām bija norādīts to izplatītājs: Obščestvo „Rodnoj jazik”, bet otrā norādīta tīmekļa vietnes adrese „rodina. Lv”
Vairāki no manis minētajiem notikumiem ir fiksēti fotografijās un videorullīšos.
Ņemot vērā visu minēto, es lūdzu, valsts valodas centram veikt soda sankcijas un citus iespējamos pasākumus, kas saistīti ar valsts valodas nelietošanu, bet Latvijas Prezidentam un Saeimai, pasākumus, kas nepieļautu turpmāku šiem līdzīgu notikumu atkārtošanos. Ja šo pasākumu veikšanu uzticat kādam citam, lūdzu kontrolēt tā izpildi. Tāpat lūdzu man sniegt atbildi par jau veiktajiem pasākumiem un tiem, kas tiks veikti. Uzsveru, ka vēlos saņemt atbildi par pasākumiem, kas noteikti tiks veikti, nevis tiem, kas it kā ir plānoti, bet solījumu par izpildi neviens neuzņemas.  
Brīdinu, ka jūsu atbildes tiks publicētas, tāpēc atbildēt vajadzētu pēc būtības, nevis formāli, par dažādām blakus lietām.
Pielikumā: skenētas skrejlapiņas uz vienas lapas
Daži no 09.05.2011. fotoattēliem

Kaspars Bērziņš