Patieso mēs lielākoties negribam redzēt. Tas var neatbilst mūsu personiskajām interesēm. To noliedz kāds, kas ir par mums stiprāks. Pret to ir kāds plaši izplatīts viedoklis. Utt.
       Patiesību noliedzot, izjūtam psiholoģisku diskomfortu un sākam spēlēt paslēpes paši ar sevi. Visbiežākais paslēpju veids ir mēģinājums pievienoties stiprākā vai visizplatītākajam viedoklim, censties padarīt to par savu un mēģināt savai «ticībai» pievērst iespējami vairāk sekotāju, kopīgi dalot patiesības noliegšanas vainu. Tipisks piemērs tam šodien ir tā saucamā «iedzīvotāju integrācija». Nav šaubu, ka 95% žurnālistu un citu sabiedriskotu darbinieku, kas ar putām uz lūpām to popularizē, patiesībā izjūt dziļu riebumu. Un, apstākļiem mainoties, tāpat kā padomju laikā, pēc gadiem šajā riebumā atzīsies, attaisnojoties, ka citādi nevarēja. Šajā gadījumā viņi pakļaujas visizplatītākajiem stiprākā maldiem, ka var saglabāt mieru, neiedibinot taisnīgumu. Taču vienmēr ir bijuši cilvēki, kam patiesības mīlestība ir bijusi stiprāka par pašaizsardzības instinktu un prāta apsvērumiem. Viņu sirdsapziņas neērtums ir tik spēcīgs, ka apdraud viņu dzīvību ne mazāk kā cīņa par šo patiesību. Tie ir varoņi un teroristi.
       Terorisms ir fiziska varmācība kā atbilde uz garīgu varmācību. Pie kam – atbilde nesamērīgi spēcīgākam pretiniekam, pret kuru godīga cīņa ir bezcerīga. Vēsturiski bieži vien runā par neglītām cīņas metodēm tur, kur citādas gluži vienkārši nebija iespējamas.
       Dažkārt gudras domas atrodamas pat sentimentālos puslubu romānos. «Man nav jāstāsta jums kā vienam no angļiem, kuri jau pirms tik daudziem gadiem izcīnījuši sev brīvību un pilnīgi aizmirsuši, cik asiņu izliets un cik ārkārtīgi lielas grūtības bijis jāpārvar, lai to izkarotu, man nav jāstāsta jums, cik ārkārtējus līdzekļus savā izmisumā ir spiesti lietot cilvēki, kas pieder pie apspiestām nācijām. Važas, kurās mēs esam iekalti, tik dziļi iegrauzušās mūsu miesās, ka jūs tās nespējat saskatīt.» (V. Kolinss. «Sieviete baltā»)
       Bija labi vai slikti spridzināt Uzvaras pieminekli? Krievijai nav citas politikas kā vien no muižnieku laikiem saglabātās valdošās elites privilēģijas un mitoloģija vienkāršajai tautai. Krievija no savām kļūdām nemācās. (Taisnības labad jāsaka – arī Latvija).
       Rietumiem nekādi blīkšķi nepatīk, zemapziņa aizvien vēl brīdina no afrikāņiem un indiāņiem.
       Bet patiesība ir viena – ja mēs paturam Uzvaras pieminekli, tad ir jāatjauno arī Ādolfa Hitlera iela.
       Un ko nu, zaķīši? Lielvaras prasa un mums ir jāsoda. Un jādreb pie visām miesām, ka atkal kas nenotiek, par ko mums būs «jāatmazgājas». Un mēs viņus iespundējam, mēs ņirgājamies, jo tā mūsu pašcieņai vieglāk. Draudam un noklusējam, jo īsti nezinām, par ko tiesāt...
       Kāda nožēlojama situācija «brīvai valstij», vai ne?

Gundega Jaunzeme
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/03_31j_febr/lapa5.htm