Kurp, ērgli, lidodams?

27. mai 2011. 18:21

       Izstāstīšu anekdoti. Mazs, nošņurcis zvirbulēns no sievas dabū braņu: «Vecais, nu, vecais, nu paskaties uz sevi no malas. Mazs, izspūris, netīrs, lēkā un ākstās, no pašcieņas ne miņas, un tad pa tām miskastēm, pa tām izlejām, pa tām sūdu čupām... Tfu, tu, pareizi mana māte pirms kāzām teica. Tu paskaties, kā citi putni prot dzīvot! Paskaties uz ērgli! Kāds viņš skaists, kopts, inteliģents un seksuāls pat pa lielu gabalu, kur nu vēl viņam drusciņ tuvāk tiekot! Kāda grācija! Kāda spozme! Fiksi panāc ērgli un lūdzies, lai viņš tev dzīvot iemāca!» Mazā, brūnā, apvemtā čupiņa nu ar’ spurkšķina, ko spārneļi jaud, pa ceļam domādams, kā svarīgo sarunu iesākt, beidzot, uf, aizelsies mazais nabadziņš panāk ērgli: «Ērgļa kungs, piedošanu par iztraucēšanu svarīgā brīdī, kurp jūs lidojat?» Ērglis, cēli vēzēdams spārnus, pagriež galvu: «Ahrēēēēnjevooooznāāāāāājēēēēt!»
       Ivars Godmanis bija makten sašutis, ka viņam un viņa partijai «Latvijas ceļam» spļaujot sejā gan no kreisās puses, gan no labās puses. Augšu ērgļi lai paši kaut kā tiek galā ar valstiski svarīgajiem darbiem. Palūkosimies, kā šis paziņojums izskatās no zvirbuļa čupas.
       Pie tā, ka Godmanim ir maniere Latviju uzskatīt par personīgo piparbodīti, ko apsēduši bomži, bičkommeri, liekēži un citu sociālo grupu latvieši, mēs kaut kā jau esam pieraduši, jo Godmanim uzskatīt Latviju par savu piparbodi ir ļoti nopietns pamats. Kad maznopietnā piparbodes pircēju banda ākstījās, stāvēdama uz barikādēm, viens no piparbodes līdzīpašniekiem Gorbunovs aizšāva uz Tallinu noslēgt darījumu ar supermārketa «Krievija» saimnieku Borisu Jeļcinu. Kad cēlās jautājums par nepieciešamību veidot savu nacionālo valūtu, piparbodes īpašnieki bez kādiem kompleksiem sasaistījās ar Ļeskovu, Laventu, Kņazevu un citiem augstas raudzes vīriem, jo piparbode ir piparbode un nauda nesmird. Kā ekonomiskā un finansu vara iespaido politisko varu? Kungs, vai nu jūs neuzmanīgi lasāt, vai nu jums ir robs jēdziena «piparbode» izpratnē. Kāda var būt politika piparbodē? Veriet vaļā avīzi un lasiet: Avelats pret Ventspili, kucītes pret podiem, bet nekā cita Latvijā vispār nav. Cik nu Ādamsons interesantumam sarūpē, bet faktiski jau nav. Piparbodītei piparbodītes politika. Ekonomiskā un finansu vara jau sen politisko varu ir pasitusi sev padusē. Un ar kādas fantastiskas neaudzinātības spēku te vēl daži ļaudis pamanās par demokrātijām runāt, kas, kā zināms, ir tautas vara – to nu viens Dieviņš zina. No tautas varas šaiviet nav ne smakas, un – lasiet avīzes! – faktiski jau ir diezgan stulbi prasīt, lai būtu.
       Bet, atgriežoties pie šīs situācijas pirmsākumiem, tad shēma definējama tā, ka A noslēdza līgumu ar B, ka C piegādās E to un šito, bet C par šo lūgumu tika informēts tikai tad, kad vajadzēja sākt pildīt piegādes. Pamatojums: C bija A pilnvarojis slēgt šādu darījumu, un te neko piesieties tiešām nevar. Juridiski viss ir korekti. Šādus darījumus veikt bija pilnas tiesības. Tikai, redziet, ja nu kāds kādam ir devis nepārdomātu pilnvarojumu, un šis pilnvarojums ir ticis nelāgā izmantots, tad nu pietiks gan ar to, ka ir iegūts juridiskais labums, bet nebūsim komunisti, nespiedīsim cilvēkus brēkt urrrā! par to, par ko viņiem raudāt gribas. Protams, ka tieši tāpat kā politikā pārņemt varu no padomju rokām bija daudz vienkāršāk, tā arī šajā gadījumā operēt ar jau gatavu naudu bija daudz vienkāršāk, tikai tie vienkāršie ceļi palaikam izrādās vai nu dikti slideni, vai nu strupceļi. Slideno ceļu, izveidojot stabilu noslēgtu korporatīvo sistēmu, vēl var iziet, bet kāds var būt paņēmiens pret strupceļu? Pavērojiet, cik stabili šīs valsts likumdevējvara, tiesu vara un izpildvara NEKO NEVAR panākt «Latvenergo» 3 miljonu lietā, pedofilijas lietā, Laventa prāvā. Nauda eksponē savu varu pār valsti. Jā, man no komunistu laikiem ir izveidojusies ārprātīga alerģija pret meliem – grābiet, ņemiet, privatizējiet, bet, no Dieva puses, neuzskatiet dzīvus cilvēkus par stulbām cūkām, nemelojiet viņiem! Tas drausmīgi pazemo, bet pazemots cilvēks vairs nav nekāds labais cilvēks. Un ja es tagad saku, ka nav vairs nekādas jēgas ākstīties ar vēlēšanu rīkošanu, tad ar manu muti nerunā necieņa pret šo valsti, šo tautu vai pašu demokrātisko principu, bet gan runā iz komunistiem iedzītā alerģija pret meliem. Mihails Žvaņeckis: «Ir tik patīkami apzināties, ka es ar visu savu mūžu apliecinu tās vai citas teorijas pareizību!» Ir tik patīkami apzināties, ka «Latvijas ceļš» ar visu savu darbību ir centies apstiprināt
       pareizumu manis izdomātās definīcijas jēdzienam: «Politika ir māksla savus mēslus padarīt par taviem mēsliem, un no taviem sūdiem izspiest sev maksimālu labumu». Ja Godmaņa teiktais par spļaudīšanos bija domāts partijiski, tad es to saprotu kā piesegu «Latvijas ceļa» ceļam uz to vietiņu, uz kuru «Latvijas ceļa» valdīšana aiztriekusi vēlētāju balsis. Godmanim – taču fiziķis! – gan bija jāzina, ka, platei griežoties uz atskaņotāja, ir ļoti grūti iespļaut plates labajā vai kreisajā pusē. Tas ir gandrīz tik pat neiespējami kā noteikt miera punktu ganiņam, kas nemitīgi dzenā govis pa nāburga rudziem. Tā ka ar to uzspļaušanu «Latvijas ceļam» nav nemaz tik vienkārši. Gribēt grib daudzi, bet gribēt nav kaitīgi.
       Godmaņa aizvainojums pats kā tāds.
       Utenas grāmatiņā Godmanis saka: viņam esot cits, nesalīdzināmu augstāks informētības līmenis. Te, piedodiet, jāatceras, ka Latvijas politikā ir bijuši pieci Godmaņi: Godmanis – LTF ideālists, Godmanis – pēc tikšanās Maskavā ar Gorbačovu, Godmanis – pēc LTF zaudējuma 5. Saeimas vēlēšanās, Godmanis – baņķieris un Godmanis – aktīvs «Latvijas ceļa» politiķis. Ļoti informētam cilvēkam tik nelīdzena karjera? Var jau būt. Arī mana stulbā sirds saķēza visu, ko gudrā galva izdomā. Bet Šķēle, vēl opozicionārs, lūk, teica, ka nevienam žurnālistam Latvijā vispār nav nekādas sajēgas, kas Latvijā notiek patiesībā. Es nelieku atzīmes, es atceros faktus. Nu, ja jau pat žurnālisti neko nezina, tad man jāsecina, ka aptuveni 99,9% LR iedzīvotāju nezina neko, kas patiesībā valstī notiek, jo līst pēc precīzas informācijas var tikai, ja tev ir dzelzsbetona aizmugure un 7 tēvaiņi miesassargos. Tādi cilvēki ir, bet viņu nav daudz un kā likums, viņi mūs informēt nevēlas.
       Vai mums, tiem 99,9%, ir tiesības un jēga savstarpēji komunicēt? Tiesības it kā būtu, jēgas it kā nē. Ko darīt? Es zinu. Brēkt: «Paldies, brīvā Latvija, par laimīgo bērnību!» un «Uz priekšu, uz kapitālisma uzvaru!»
       Bet varbūt tie spļāvieni Godmaņa sejā ir tikai atbildes reakcija, pie tam diezgan saprotama?
       Kurp, ērgli, lidodams?

Uldis Andersons
2000.g.
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/03_31j_febr/lapa6.htm

Atslegas vārdi: politika3022

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Nav komentāru

Autorizācija

Ienākt