... "Mīlestība pret dabu... Tik daudzveidīgas, tik vienkāršas lauku puķītes... Dzeltenā pienenīte, gundega, vizbulīte, atraitnīte... Dabu nevar nemīlēt, ir jāuzplaukst mīlestības ziedam starp cilvēku un dabu, ja vien cilvēkā pukst tīra, skaidra sirds kā tikko uzplaukusi sniegpulkstenīte agrā pavasarī. Šis mīlestības ziediņš ir visstiprākais, nevīstošākais, kaut arī visvienkāršākais. Un savā vienkāršībā tik skaists. Kā var nemīlēt mazu sunīti dzeltenu pieneņu laikā, kas, jautri ieskrējis, pieskrien pie tevis un cieši piekļaujas... Kā var nemīlēt pirmās pavasara puķītes, pavasara vēstneses... Reizēm pat žēl tās noplūkt, gribas lai tās plaukst un plaukst... Un debesis, jūra, meži, pļavas... Rāmas upītes, urdzoši avotiņi, zālīte, pa kuru draiskojas rasas pērlītes, pat smiltis jūrmalā, no kurām gandrīz ikviens bērnībā ir smilšu pilis cēlis... Vai to visu var nemīlēt?
Kaut arī mīlestības ziediņš reizēm vīst... Tā smarža saglabājas... Tā dzīvo!!! Mūžīgā mīlestības smarža... Tik daudzveidīga un tik neaprakstāma..."