Vācu tautas pāraudzināšana

8. jūn 2011. 12:05

      Pāraudzināšanas mērķis bija vācu tautas garīgā pārveidošana ar psiholoģiskiem paņēmieniem. Rietumu lielvaras radīja līdzekli, kas pakļāva cilvēkus VFR sistematiskai masveida ietekmēšanai, liekot tiem brīvprātīgi uzņemties visu vainu uz sevi. Pēc I Pasaules kara un Versaļas miera līguma meli par Vāciju kā vienīgo vainīgo karā noveda pie vienotas tautas pretestības.
       Garīgi – dvēseliskā pārveide sākās jau 1930. gadā, kad Maksis Horkheimers tika iecelts par Sociālās pētniecības institūta direktoru Frankfurtē pie Mainas. Saistot Marksa un Freida atzinumus, viņš apvienoja socioloģiju un psiholoģiju sociālpsiholoģijā. Viņa institūts drīz kļuva pazīstams kā Marksburga, kas īpaši pievilcīgs bija kreisajiem akadēmiķiem. Tā mācību spēki bija piemēram, V. Adorno un H. Markūze. 1933. gadā nacionālsociālisti slēdza institūtu par pretvalstisku darbību, taču tas, pārceļoties uz Kolumbijas universitāti Ņujorkā, turpināja savu darbu.
       Tā teorijas atrada konkrētu pielietojumu plašākā apjomā vienīgi pēc tam, kad tās ievēroja ASV instances, kuras nodarbojās ar psiholoģiskā kara vešanas izpēti. Psiholoģiskais karš ir vairāk kā propaganda kara laikā, tas aptver visus procesus, kam jārada pārmaiņas uzvarēto psiholoģijā. Psiholoģiskais, tāpat kā ekonomiskais karš, nav ierobežots laikā. Pēc II Pasaules kara amerikāņi pāraudzināšanas teorijas pielietoja praksē. Psiholoģiskā kara vešanas nodaļa tika pārdēvēta par Informācijas kontroles nodaļu. Tā atradās Hamburgas kūrortā, bet 1946. gadā tika pārcelta uz Berlīni. Tās pamatuzdevums bija licenču izsniegšana laikrakstu izdevējiem, izdevējiem, filmu producentiem un radiostaciju vadītājiem. Šo posteņu kandidātu rakstura piemērotību pārbaudīja Orbas kūrorta Skrīninga centrā, ko dibinājis Ņujorkas psihiatrs Deivids Mardohajs Levi.
       Par perspektīvāko līdzekli vācu tautas rakstura pārveidošanā uzskatīja audzināšanu, un 1948. gadā amerikāņu militārās pārvaldes Audzināšanas nodaļas vadītājs pasludināja šādu pāraudzināšanas programmu:
       «ĪSTĀS PĀRMAIŅAS AR VĀCU TAUTU NOTIKS NO IEKŠPUSES. Tās būs garīgas un tikumiskas. Pasaulei un Vācijai skolā būs mazāk nozīmīgi, KAS tiks mācīts, galvenais KĀ un KURŠ mācīs. Neviena okupācijas armija nekad nav guvusi panākumus, uzspiežot uzvarētai tautai pedagoģijas vai kultūras modeli. Militārā pārvalde tiek uzņemta kā militārā pārvalde. Tādēļ tās mērķi ir :
       A) vācu tautā atrast un veicināt elementus, kas atzīti par demokrātiskiem,
       B) atbalstīt Vācijā to institūciju attīstību vai atjaunošanu, kas varētu veicināt mūsu misijas pildīšanu.
       C) Uzvarētāji izvēlējās 1.500 vāciešu, lai tie kā priekšstrādnieki virzītu pāraudzināšanas procesu. Tā vietā, lai uzspiestu vāciešiem reformas, amerikāņi ieviesa sabiedrībā vāciešus, iestādes un idejas, kas īstenoja militārās pārvaldes mērķus tā, lai no pirmā skata nebūtu manāma amerikāņu ietekme.

       Politisko disciplīnu nevainojamā un centralizētā ieviešana visās Rietumvācijas augstskolās ir labs praktiskās pāraudzināšanas piemērs. Kā tas notika, parāda uz amerikāņu ierosmi Hesenes pavalsts valdības sarīkotās Valdleiningenas konferences (10. – 11. 09. 1949.) materiāli. Ziņojumos un debatēs izstrādāja tēzi, ka demokrātiska dzīvesveida apguvei vācu augstskolās nepieciešamas politisko zinātņu katedras. Ciešā sadarbībā ar okupācijas varu bija jāizstrādā metode, ar kuras palīdzību, pārāk neaizskarot augstskolu autonomiju, šo katedru izveidošanai pieaicināt ārzemju speciālistus.
       1967. gadā politisko zinātņu pasniedzējs universitātē Frankfurtē p. Mainas profesors Dr. Irvings Fečers trāpīgi izteicās :
       «Kad ar vērmahta galīgo sakāvi radās priekšnoteikumi jaunai, demokrātiskai Vācijai, gan Rietumu sabiedrotie, gan Vācijas demokrāti ļoti labi zināja, ka būs nepieciešamas ne tikai koncepciju izveide un partiju atjaunošana, bet arī spraigas pārmaiņas domāšanā, izjūtās, izturēšanās veidos. Kā orientēšanās zinātniskie palīginstrumenti kalpo socioloģija, demoskopija, politoloģija. Ja ģimenes struktūra ir autoritāra un aroddzīvē pastāv stīva un hierarhiska subordinācija, nevar gaidīt, ka nostāja politiski izšķirīgos jautājumos būs tolerances, brīvības mīlestības un demokrātiskās līdzatbildības gara ietekmēta.» Te redzams iemesls, kādēļ Rietumvācijā sistemātiski veicināja jaunatnes atsvešināšanos no ģimenes. Profesors Fečers turpina:»...Dažā ziņā modernā sociālā attīstība veicina autoritārās izturēšanās modeļa sairumu.» Tālāka konsekvence ir ASV izveidotā un no turienes VFR ieviestā antoritārā audzināšana. ASV par godu jāsaka, ka tur jau sen ir atzīts šādas audzināšanas kaitīgums valstij un sabiedrībai, tomēr vēl diemžēl tiek izmantota.
       Rietumvācu pēckara politikas mērķi ir cieši saistīti ar ASV pāraudzināšanas centieniem. Vācu tautas pāraudzināšanas galvenais mērķis ir tās garīga un morāla pārveide, pārmaiņas domāšanā, izjūtās, izturēšanās veidā, kā arī politisko un sabiedrisko apstākļu maiņa Vācijā. Arī modernā politiskā prakse, piem., sit – in, go – in, teach – in un alternatīvās universitātes ideja nāk no ASV. Šodien skolēni ir pirmie politologi, kas negatīvi ietekmē vācu sabiedrikās domas ievirzi svarīgos jautājumos – attiecībā uz vācu vainīgumu, Vācijas vēstures pārvērtēšanu un pievēršanos sociālismam/komunismam.
       Visa vācu valstiskā un sabiedriskā dzīve šodien aizvien vairāk cieš no pāraudzināšanas politikas sekām. Tā izmanto ar modernākās psiholoģijas atziņas un aptver visas sabiedriskās domas veidošanas iespējas. Te rodas šādas atziņas:
       Tautas garīgi dvēseliskā substance būtiski jāietekmē, lai to noturētu politiskajos grožos, kā to savā 1943. gadā izdotajā darbā «What to do with Germany?» rakstīja amerikānis Luiss Nizers. Šo grāmatu prezidents Trumens ieteica izlasīt ikvienam amerikānim. Politisko stingrību, saimniecisko brīvību! Saimnieciskās dzīves pamati ir audzināšanas panākumu ķīla (154. lpp.) Tātad — VFR pilsoņa novirzīšana no politikas ar tautsaimniecības brīnuma palīdzību. Panākumi apliecina, ka sacerētājs nav kļūdījies.
       Vāciešiem tika piešķirts noziedzīgas tautas - vienīgās vainīgās pēdējā karā īpašais statuss. Melnbaltās krāsas, izvērtējot vācu tautas vēsturi, tika lietotas tik mērķtiecīgi, ka tauta - pat paaudzes, kas bija piedzīvojušas Veimāras republiku- par spīti pašu pieredzei, tic izvirzītajām tēzēm.
       Kara laika paaudzes tiek ilgstoši pazemotas, radot tajās pašu nespējas, pašu vainas un kopējā vainīguma priekšstatus.
       Augošajās paaudzēs pūlas ieaudzināt pārliecību, ka tām ir tiesības pārmest vecākiem viņu vainu un sacelties pret tiem. Mērķtiecīgas izārdīšanas kampaņas vājina valsts autoritāti: politologi un sociologi bez apstājas darbojas skolās, universitātēs un citās sabiedrisko domu veidojošās iestādēs un līdz ar viņiem- citas politiskā ziņā līdzīgi noskaņotas aprindas.
       Oficiālajā kultūrpolitikā viss cēlais, pacilājošais un skaistais ir ārpus kadra. Tēlotājmākslā (arī baznīcās) valda līdz nenormalitātei un nihilismam abstrakts konstruktīvisms. Literatūrā noteicošā ir pārspīlēta un vienpusīga tendence marksisma un freidisma garā: no vecās, tradīcijām bagātās sabiedriskās kārtības atcelšanas līdz tiešai valsts postīšanai. Mūzikā oficiāli valda atonālisms un konstruktīvisms; vieglajā mūzikā – amerikāņu imports: drudžains, bez balss kultūras, vientonīgs, kas aizvien vairāk afrikanizējas.
       Pie rietumvācu morāles sistemātiskas graušanas pieder plurālistiskas sabiedrības jēdziena ieviešana. Pēc tā ikviens var pats veidot savu vērtību sistēmu līdz ar priekšstatu, ka nekādu absolūtu tikumisko likumu nav. Šādas mācības iedarbojas uz jaunatni, kas vecuma ziņā, ievērojot vispārējās zinātniskās likumsakarības, vēl nemaz nav spējīga veidot savu vērtību sistēmu. Tā sabiedriskā dzīve Rietumvācijā tiek izpostīta jau pie jauniešiem, kas dzīvo tālejošā morāliskā nihilismā, nespējot atšķirt labu no ļauna, taisnību no netaisnības, kuru izturēšanos vairāk vai mazāk nosaka tas, kas ir izdevīgi. Vispārēju vadmotīvu vietu ieņem paša ES, sabiedriskās labklājības vietu – egoisms. Kādreizējais VFR Konstitucionālās Tiesas priekšsēdis Dr. Gerhards Millers reiz izteicās, ka morāle VFR, kā to dokumentē filmās un iespieddarbos, ir kritusi tik zemu kā nekur pasaulē. Tā kā valsts pret to veic pārāk maz pretpasākumu, arī atbildīgiem vecākiem ir gandrīz neiespējami pasargāt savus bērnus no seksuālas pagrimšanas.
       Pēc VFR kultūras ministru konferencē pieņemtā lēmuma, ka vēstures apguves pamatā jāliek vāciešu kā vienīgo kara vaininieku koncepcija, VFR skolās vēsture kā obligāts mācību priekšmets praktiski nepastāv un tiek atvietots ar politoloģiju un socioloģiju. Tas nozīmē rietumvācu jaunatnes veidošanu par bezvēstures barbariem. Runājot profesora Šepsa vārdiem, vēstures zudums nozīmē morālisko krīzi, nogrimšanu fellaha stāvoklī, cilvēces panīkumu, kuras pazīmes ir bēgšana no dzīves, apjukums un neizlēmība. Šī profesora Šepsa analīze atbilst ASV vēstnieka Bernsa VFR kritiskajai runai 1983. gada aprīļa vidū vācu — amerikāņu kongresa komitejas priekšā: kongresa pamattēma bija vācu — amerikāņu attiecības. Tam sekojošā intervijā vēstnieks pieminēja, viņaprāt, Vācijas vājākās vietas:
       «atjaunot vācu tautas godu», attiecīgi «ievirzot īstajās sliedēs vēstures ainu, kas pēdējos 37 gadus ir traktēta vienpusēji». «Mūsdienu paaudzei jānoņem vainīguma apziņa, kas tai tik ļoti kaitē tautu ģimenē.» Prezidenta Reigana uzruna vācu jaunatnei Hambahas pilī Vācijas apmeklējuma laikā bija līdzīga satura. Reigana administrācija, kas nebija ideoloģiski vienota ar Rūzvelta un Trumena administrācijām, atzina, ka amerikāniskā pāraudzināšanas politika, attīstot vācu tautā vienīgās vainīgās apziņu, ir bijusi vācu tautai ļoti kaitīga.*

Dr. Georgs Jekels
* Salīdzināsim ar pēdējo desmitgadi Latvijā. Komentāri lieki.

No vācu valodas tulkojusi
Lībiešu Māra
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/18_46maijs/lapa3.htm

Atslegas vārdi: polītika3022

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Nav komentāru

Autorizācija

Ienākt