Skaista mana tēvu zeme
       Par visām zemītēm:
       Tīri lauki, zaļi meži,
       Zil(i)s jūras ūdentiņš.
       Tā mūsu senči apdziedāja dabu un dzimto zemi. Tautas dainās izpaužas mūsu tēvutēvu gudrība, pasaules uztvere un dzīves filosofija. Viņi kopa savus sūrā darbā iegūtos laukus, kopa un saudzēja mežus, upes, ezerus un jūru, atstājot tos nākamām latvju paaudzēm. Viņi dabas veltes izmantoja saprātīgi, nenodarot dabai lielu pārestību, viņi (mūsu senči) saprata lielu vajadzību dzīvot dvēseliskā saskaņā un harmonijā ar dabu:
       Garām gāju sila malu,
       Āboliņu dēstīdama,
       Es gribēju sila zemi
       Par ārisku padarīt.
       Tik tiešām, par ārisku savai latvju tautai, nevis kaut kādiem svešzemju bradātājiem, kam barbariska postīttieksme. Šādu postītāju un grāvēju ordas pārvēlās manai latvju zemei pirms sešdesmit gadiem. Tika pastrādāta noziedzīga varmācība gan pret manu tautu, gan pret manu tēvzemi Latviju. Lielas ciešanas un postu sagādāja manai zemei šie brutālie varmākas, kas sevi dēvē par atbrīvotājiem. Pirmām kārtām viņi atbrīvoja latviešus no sūrā darbā iekrātas mantas, iedzīves un zemes. Un tūkstošus no visdārgākā — dzīvības. Tagad šie Latvijas bradātāji un postītāji vēl ciniskāk un nekaunīgāk izturas gan pret latviešu tautu, gan pret Latvijas zemi. Savos saietos un mītiņos viņi, akla naida apmāti, izkliedz lamas un lāstus, adresētus latviešiem: «Mēs nevedīsim jūs vairs uz Sibīriju, mēs nomušīsim jūs tepat Latvijā!», «Latvija ir mūsu mājas!», «Abrene — Pitalova, Rīga būs — Rigalova!» Un mūsu kangari viņiem piebalso: «Latvijas pilsonība jādod visiem, kas to vēlas!», «Veidosim integrētu sabiedrību Latvijā!» Un, lūk, notiek tāda pati noziedzīga sazvērestība kā 1940. gadā! Arī toreiz noziedznieku — kangaru banda bija tā, kas pārdeva ne tikai savu dzimteni, bet arī miesīgu māti, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo daba latviešiem allaž bijusi kā māte. Tās galvenā bagātība, zeme, bija un ir latviešu tautas barotāja un dzīvinoša spēka dēvēja. Latviešu tautas un Latvijas brīvvalsts uzturētāja. Valsts un Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis teica: «Lauku mājas ir (..) tautas dzīvā spēka avots», «Skaistākais ģerbonis pasaulē ir arkls tīrumā», «Lai radītu vietu latviskiem tikumiem, mums ir nepieciešams tikt vaļā no tā, kas mums svešs ir pielipis. Dzīve un apstākļi bijuši tādi, ka ļaunais (uz laiku) ņēma virsroku, bet labais palika kā degošas ogles zem pelniem.»
       Ir pienācis laiks, mīļie tautieši un tautietes, šīs kvēlošās ogles no pelniem raust ārā un kurt spēcīgu liesmu! Arī dzīvā spēka avotus mums jāatrok pašiem, necerot ne uz vienu bagātu onkuli, it īpaši uz tiem labdariem, kas mūs aplaupīja un vēl turpina laupīt. No krāsainiem metāliem, kad vandālismam tika pakļautas pat mūsu senču kapu vietas, alkatīgie vandāļi metušies pie Latvijas mežu izlaupīšanas. šo rijīgo divkājaino briesmoņu alkatīgai mantkārībai nav robežu. Viņi latviešu miesai ir piesūkušies kā indīgas ērces. Tādu nav mazums arī mūsu tā saucamā parlamentā, kur redzami nobarojušies eksemplāri, kam visvairāk rūp paša kabata, nevis tautas liktenis. Pat nosaukums Labklājības ministrija uz tautas vairākuma nabadzības fona izklausās kā ciniska ņirgāšanās par cilvēku vispār. Jo kam tagad labi klājas Latvijā, ja ne tikai blēžiem, zagļiem, banku izlaupītājiem un afēristiem?!
       Es nevaru klusēt, jo mana sirds ir sašutuma pilna, kad redzu savu latviešu tautu apzagtu un apsmietu. Tikai patiesība un Dievs ir mūsu sabiedrotie, un tas nav maz! Un ikvienam ir roka jāpieliek, lai taisnais darbs uz priekšu tiek!

Fēlikss Čeksters
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/18_46maijs/lapa4.htm