Iesniegums organizācijas «Pērkoņkrusts» apsūdzības epizodē par okupācijas kultakmeņa spridzināšanu

       No Latvijas dažādiem avotiem zināms, ka šā gada 20. martā Rīgas apgabaltiesā sāka izskatīt LR Organizēto un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras prokurora Georga Skudras sagatavoto apsūdzību krimināllietā Nr. 51603097 pret deviņiem organizācijas Pērkoņkrusts biedriem Hariju Radziņu, Andri Ķiploku, Aldi Bisānu, Eduardu Kumpiņu, Igoru Šiškinu, Vili Liniņu, Jāni Liģeri, Andri Liģeri un Jāni Ķiploku.
       Visiem deviņiem uzskaitītajiem apsūdzētajiem, kā arī meklēšanā esošajam Jurim Rečam cita starpā tiek inkriminēta trīsreizēja neizdevusies krievu okupantu «uzvaras» pieminekļa spridzināšana, pie kam pēdējā prasīja divu jauniešu – Valda Raupa un Aivara Vīksniņa – upurus.
       Sakarā ar notiekošo tiesas prāvu es ar eksperta kompetenci konkrētajā apsūdzībā paskaidroju sekojošo:
       1. Ar motivāciju, kas pievesta klātpievienotajā manā 2000. gada 10. aprīļa vēstulē Valsts Prezidentei un Ministru Prezidentam, apsūdzētajiem inkriminētā «pieminekļa» spridzināšana nav noziegums, jo spridzināšanas objekts ir pretrunā ar Latvijas un latviešu tautas patieso vēsturi kā Otrā pasaules kara gados, tā visu Latvijas okupācijas periodu pirms un pēc Otrā pasaules kara. Turklāt to izmanto padomju kara noziedznieki un citas okupantu pabiras, lai atklāti demonstrētu savu noziegumu nesodāmību Latvijas valstī un caur to iedvesmotu Latvijas valsti un latviešus nīstošo pārvietoto personu jauno paaudzi jauniem noziegumiem – «etniskai tīrīšanai», genocīdam, etnocīdam (etniskās piederības pazīmju: valodas, vēstures, kultūras, tradīciju un paražu, mērķtiecīgai iznīcināšanai un aizliegšanai) –, kā arī jauniem kara noziegumiem pret civiliedzīvotājiem un gūstekņiem: slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, laupīšanām. Tādēļ šī apsūdzības epizode noraidāma kā nesaturoša apsūdzēto personu nozieguma sastāvu.
       2. Fakts, ka šī kara noziedznieku kulta vieta Rīgas Domes vīriem bija saglabājama un pēc sprādziena pat restaurējama (tiešām pretlatviskas un pretvalstiskas nekaunības kalngals!), vairāk nekā acīmredzami rāda, ka Ģenerālprokuratūra nav pildījusi savu pienākumu – noskaidrot, kāpēc šo Latvijas ienaidnieku kultakmeni nenolīdzināja ar zemi tajā pat reizē, kad aizvāca citus okupantu «leņinekļus», un kas par to nes juridisku atbildību. Uzskatu, ka tas ir absolūts iemesls, lai Rīgas Apgabaltiesa pieņemtu blakus lēmumu: izvirzīt prasību prokuroram G. Skudram komplektēt izmeklēšanu, ierosinot šajā jautājumā blakus krimināllietu, lai noskaidrotu vainīgos šī objekta nenovākšanā un vēlākā restaurēšanā, tā šķērdējot sabiedrības līdzekļus okupantu noziegumu propagandai, ar izmeklēšanai sekojošu apsūdzības celšanu pret vainīgajiem.
       3. Pat ar tām visai skopajām ziņām, ko izdevies uzzināt par divu cilvēku — Valda Raupa un Aivara Vīksniņa — bojāeju, rodas bažas, ka tas varētu būt nevis nelaimes gadījums, bet gan ar nelaimes gadījumu maskēta slepkavība, ko viegli bija izdarīt, ja ekspadomju vai krievu aģents guva pieeju pie spridzekļa laika mechānisma. Tādēļ uzskatu, ka Rīgas Apgabaltiesai arī šajā jautājumā jāpieņem blakus lēmums: uzdot Latvijas Ģenerālprokuroram no jauna ievadīt izmeklēšanu, pieaicinot neatkarīgu, varbūt ārzemju, speciālistu ekspertīzi.

Ar cieņu –
Gunārs Rode, Zviedrijā
2000.g.
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/18_46maijs/lapa5.htm