...Ejot pa dzīvi, pāri un apkārt, mēs dažkārt aizmirstam, ka kaut kur, pa vidu ir punkts, pie kura uzkavējoties un atgriežoties patīkamās atmiņās, mēs sildām dvēseli un sirdi... Varbūt pārāk bieži lūkojoties apkārt, virspusēji skrienot pāri visam, kas ceļā, mēs aizmirstam palūkoties uz to, kas mums jau ir un izvērtēt, vai pagātnē nav nekas tāds, ko tomēr vēlētos atgriezt vai mainīt pēc būtības... Vai tas ir iespējams? Parasti jau cilvēki apgalvo, ka nav un, respektīvi, pagātni, mēs protams nespējam izmainīt, bet vai nespējam tagadnē izmainīt arī pagātnes kļūdas? Varbūt spējam tās labot, tā, lai mainītos nākotne? Tomēr, varbūt, ka jāpiekrīt tai cilvēces daļai, kuri apgalvo, ka pagātni vajag atstāt un aizmirst, kā kaut ko pagājušu un viss...,ka vajag dzīvot tālāk un raudzīties nākotnē plašu smaidu... Vai to ir tik pat viegli izdarīt, kā pateikt?
...palikšu pie tā, ka vajag brīnumam ticēt un ļauties...,tomēr vajag brīnumu vaļā laist, lai tas lido tur, kur tam ĪSTĀ SIRDS...  

...lai jauks Jums visiem, šis pirms Līgo Jāņu laiks, ...un lai izdodas katram atrast savu papardes ziedu, kam tas ir ...vajadzīgs...