Neaizej. Uguns vēl deg spoža, un putnu līksmajās balsīs var noslēpumainību jaust, margrietiņas baltās kad zied. Un klusums pāri pļavai kā slēpdamies līdzās tev iet.

    Neaizej. Es balsi tavu atceros, un tā, tumšā naktī kādā skanēdama pāri pļavām kā Līgo dziesma, vieglā dejā zaļas papardes ziedam, kā nedaudz apreibušam, iešūpoties liks.

    Neaizej. Vēl lietus nav lijis, un dzejnieks skaistus vārdus nav priekš tevis sacerējis, un, tevi gaidīdama, dzeguze cauri visam lielajam vējam vēl skaļāk kūko.

    Neaizej. Vai redzi to taureni zilo, kas tik viegli nolaidies uz tava pleca, lai neļautu tev aiziet un izgaist kā trauslai parādībai tālumā?

    Bet tu neaizej, jo nekas vēl nav galā, jo visās pļavās kā jukušas zied margrietiņas baltās, saldi reibinādamas Līgo naktī tikai mani vienu. Zinu, ka tu atnākt vienīgi sapnī vari, jo atceros es vēl Līgo dziesmu tavu,kas vēl ilgi manā atmiņā skanēs visiem nākošiem saulgriežiem pāri.

    Kad atnāks ilgi gaidītā Līgo nakts un paparde zaļā atkal ziedēt sāks, tu nevis aizej, bet atpakaļ nāc.

ilze keiša