Ko mēs par Līgo nakti zinām? It kā visu ko un tajā pat laikā neko. Kā jau par daudzām tautas svētku tradīcijām. Tajā vakarā un naktī visi ēd pīrāgus un sieru, dzer alu uz nebēdu. Ja ir ugunskurs pie rokas (kājas), lec pāri ugunij. Bet kāpēc tā dara? Kas to lai tagad zina.

Vai pirms svētkiem dārzs kārtīgi izravēts, māja sakopta, lai neaplīgotu, kā pieņemts pēc senām tautas tradīcijām?

Jau garajā dzīvē visādi ir bijis. Gan ir, gan nav bijis dārzs, ko ravēt. Arī pati Jāņu nakts saistās ar visdažādākajiem pie un nepiedzīvojumiem. Atceros, kā agrā jaunībā māte no rīta sagaidīja vienu nogurušu līgotāju (mani), ko uz mājām pavadīja kāds Jāņa bērns, kura vārdu pat nezinu, nekas nepiedienīgs starp mums nenotika, pat papardes ziedu, ne jau to seksuālo, kopā nebijām meklējuši. Laikam toreiz baidījāmies patiesību uzzināt. Papardes ziedā atplaukstot visa patiesība. Cilvēkiem papardes zieds saistās gan vienīgi ar seksu. Nu lai. Tāpat kā Jāņu nakts – katram ar savu. Man tā ir pīrāgu smarža ( ja iztrūkst, tad var piedomāt) un daudzās ugunis. Daudzas. Siltas. Karstas. Gaišas. Tādas, pie kurām gūt siltumu visam gadam. Pašai līgošanai ( kopā dziedāšanai) ir pat kāds burvestības spēks. Tas gan piemirsts, reibstot neiztrūkstošā alū, dedzinot vecas riepas, ostot to dūmus. Bet varbūt kaut kur dziļi sirdī tā burvestība tiek slēpta? Vai nav laiks tai ticēt?

Ikdienā mēs lepojamies ar to, ka visa pasaule zina mūs kā lielu līgotāju tautu, kuras Jāņu nakts svinības un daudzās izdarības, kas saglabājušās visos vēstures virpuļos, ir tikpat senas kā latviešu tautas valoda un skaņās dziesmas.

Bet vai visi līgotāji apzinās arī to, ka Jāņu nakts ir burvestību pilna un jebkura laba apņemšanās, kas pieņemta tieši šajā naktī, gūst varenu spēku piepildīties? Pret burvestībām katrs var izturēties pēc savas saprašanas un attieksmes pret tām, bet tas neliedz šajā naktī ko labu apņemties. Lai ko patiesi labu apņemtos, laika tam starp alus kausu cilāšanu pietiks. Klusībā ko labu apņemties netraucē arī tas, ka tajā brīdī mute pilna ar Jāņu sieru ( siers pat pēc statiskas rādītājiem patēriņa ziņā ieņem godpilni augstu vietu) un parunāt nemaz nevar.

Personiskā pieredze? Nezinu. Ja arī kas būtu, neteiktu.

Jāņu ugunskuru gaismas redzamas ne tikai no sētas uz sētu, no vienas līgošanas vietas uz citu, bet vēl tālāk, ne jau velti uguni šajā naktī cenšas pacelt pēc iespējas augstāk. Pret pašu uguni šajā naktī arī ir divdabīga attieksme . It kā uguns radītā gaisma nav vajadzīga, jo Jāņi ir gaišākajā gada naktī – vasaras saulgriežos. Visi par to priecājas. Bet varbūt tie ir gada skumjākie saulgrieši, jo dienas ar šo mirkli nevis pagarinās, kā līdz šim, bet saīsinās līdz Ziemasvētkiem, kad tās atkal sāks savu pagarināšanās gaitu? Par to pašā svētku līksmībā neviens nedomā. Tāpat kā par to, ka Jāņu ugunskurs ir tas, kur cilvēkiem sasildīt vēsās sirdis, lai tās vairs nekad neatdzistu.

Nerunāsim un nedomāsim par to, tikai – zināsim. Skaļi runāsim par to, lai nelīst lietus kā pa Jāņiem un lai nav auksts Jāņu naktī. Gan jau ne viens vien zina to, ka ir bijuši Jāņi, kad ugunskurs jāsargā no lietus ūdens nodarāmā sliktuma tam un, ka kāds Jāņu alu pārlieku baudījušais, pats ir apsarmojis.

Teiksmas, tradīcijas, burvestības.

Arī – strīdi. Kaut vai par to, ir Jāņu nakts vai Līgo nakts. Šķiet, ne vienam vien cilvēkam tāpat kā man – pilnīgi vienalga. Kopš bērnības pīti vai tikai cilāti ozolu vainagi, cepti vai pirkti pīrāgi, izmētātas kalmes ( kaut arī tikai domās), dažkārt lēkts pāri ugunskuram, līgots, aplīgots, dejots, alots.

Ja kādi Jāņi bijuši pavisam klusi, Jāņu siers un alus pudele gan savā vietā bijuši. Dzīvē notiek visādi. Arī Jāņos. Dažkārt pat nelīst.