par to skriešanu, -pats proces skriešanas laikā mainā tavu pasauli. Runāšu par sevi; es neskrienu tikai skriešanas pēc, bet sākšu ar to, ka jūtu kaifu no slodzes kad muskuļi pārgrupējās ar prātu (piedomājot).Vēroju apkārtni, gūstu emocionālu baudu no apkārtnes skatiem, gaisa un meža smaržas. Un, parasti es neskrienu viens, bet sastopu jaunas jaukas sportistes,  sasmaidāmies, apmainamies ar vieglām frāzēm ... Bet vai sēžot to izjutīsi? Tā es virzu savu "likteni". Pat šobrīd, kaut sēžu, bet ne jau ar saliktām rokām klēpī, vai ne?

Santiņ......neķer kreņķi.
Guntars lai paliek pie Tevis

Pag,pag...Gundar....ko tad Tu tā ar visām...nutraks var palikt

-vot,vot-es pašlaik atpūšos amigosā

tikai tad,ja atpūšas arī kādu brīdi

..........reizēm tā var noskriet visu savu mūžu...............

čabulīši...kad noskriets labs gabaliņš,der pasēdēt....un tad jau dzīve citā kvalitātē

....tieši tā...ja cilvēkam ir kārtējais pārbaudījums...ir tikai divas iespējas:-iet un darīt,vai neiet un nedarīt.
Tiek dota IESPĒJA !!!

visērtāk visu uzkraut liktenim, lai ir par ko runāt... Mana doma šāda, kāmēr cilvēks sēž, tas paļaujās uz likteni, bet ja tas kustās un dara, tas tad pats  veido savu dzīvi, kuru pēcāk dēvēs par likteni...;)

Guntar...........

Santiņ .tā tikai liekas,ka paši

liktens ne,ne....savu dzīvi veidojam paši mīļie

Likteņa dotais starts vienmēr ir jauks un patīkams,bet tad tie pagriezieni..tramplīni,.............gadās arī klupt un visai sāpīgi

Pavisam vienkārši......tas ir Liktenis Lily

Es bieži domāju, kāpēc mēs iepazīstam un satiekam cilvēkus, kāpēc liktenis saved kopā, kaut uz neilgu laiku, bet tas ir tik neizskaidrojami - kāpēc?Un vai vajag izskaidrot? Tā vienkārši notiek! Un viss!