Uz Zemes šīs dzīvoja
Vairāki miljoni dievu.
Starp viņiem bij’ Ādami
Un viņu dievietes Ievas.

Uz Zemes šīs dzīvoja
Vairāki miljoni Ievu
Un katra tā mīlēja
Vien savu vienīgo – dievu.

Kad divi tad satikās,
Iedvesmā radīja dabā.
Kad bērni tiem piedzima,
Tie dārzā dzīvoja labā.

Katrs zēns, katra meitene
Dievišķo glabāja sevī.
Kā dievs un dieviete
Mēs tad dzīvojām ar tevi.

***

Tagad palicis atmiņās,
Tas, kas tad pēkšņi notika.
Mūsu paaudze aizmiga,
Dārzus retāk satika.

Kad rītā mēs modāmies,
Sākumu dvēsele teica –
Katrs dievs, apkārt pavēries,
Iedvesmā jaunradīt steidza.

Tēvs visus mūs mīlēja,
Sargāja migušās sirdis.
Atkal priekā viņš saprata –
Zemi mīlestība dzirdīs.

Kā senāk , kā sākotnē,
Tu mani iedvesmā sauci,
Tu teici, kad gaidīju –
„Kas gan mums radīt šeit traucē?”

***

Uz Zemes šīs dzīvo nu
Vairāki miljoni dievu.
Rīts nācis ar atmodu –
Katrs savu atceras Ievu.

Uz Zemes šīs dzīvo nu
Vairāki miljardi Ievu.
Katra satiek ar rītausmu
Savu mīļoto, savu dievu.

Kad divi ir tikušies tikušies,
Redzēt alkst radīto Zeme.
Top bērniem, kas dzīvē ies,
Dārzs, koki, draudzīgs Mēness.

Katrs zēns, katra meitene,
Dievišķo apjauta sevī.
Kā dievs un dieviete
Atkal dzīvojam ar tevi.

23.06.2011.