Hamleta būt vai nebūt ir sīkums, jāprasa - kur esam. Ja kāds iedomāsies pajautāt - kur ejam, tad jautātājam jāsit pa galvu. Šitos parādus tak maksās bērni un bērnu bērni (ja tādi būs, dzemdēt šodien nav prāta darbs, laikam ne velti tā iekārtots, ka jaunas dzīvības sākums atrodams otrā galā, ha).

Vakar uzzināju, ka kāda jauna, aktīva, mūžīgi strādājoša, aizņemta sieviete oficiāli nokārtojusi bezdarbniecību. Pēdējais piedāvātais darbs viņai bijis ar 140 latu algu mēnesī. Viņa atteikusies. Pareizi. Lai es pa 140 latiem mēnesī no rīta celtos, ietu uz darbu, strādātu, pusdienotu par savu naudu? Lika drusku pagaidīt.Tad jau saņemu lielāku par minēto invalidātes pensiju un eju tik tur, kur pati gribu.

Gan jau būs tādi, kas teiks vai nodomās - atkal zūdās par savu likteni. Jā, manu dzīvi izmanīja pilnībā piedzēries autobraucējs. Bet vai tie šodienas darbspējīgie naudas lietās nav vēl nožēlojamakā situācijā kā es pēc autoavārijas?

Par ko viņiem tas? Viņi maksā par iepriekšējo kļūdām, ne tā kā es - par cita. Tas, kas izmainīja manu dzīvi, pats sev izpildīja nāvessodu nosizdamies. Tie citi, kas noveduši visu valsti bedrē, dzīvo zaļi, viņu vietā maksā citi, ne jau paši. Vainīgie turpina gudri mālēt acis tautai, muļķa tauta mēlētājiem turpina ticēt