25. maijā Latvijas radio atkal tika diskutēts par 1940. gada 17. jūniju: bija tā vai nebija okupācija? Diskusijas dalībnieki vienojās, ka juridiski korekti ir runāt par aneksiju, jo okupācija esot tad, kad ienākošajam karaspēkam tiekot šauts pretī. Respektīvi – poļi šāva, viņus okupēja, latvieši, izņemot vienu sīku robežincidentu, nešāva, Latviju anektēja. Neuzdrošinos komentēt šīs pretī šaušanas juridisko nozīmību, taču zinu, ka Padomju Savienībai pievienotie Polijas nogabali bija tāda pati PSRS daļa, kā, PSRS izpratnē, visas citas, tātad praksē tā šaušana vai nešaušana nemaz tik nozīmīga nav, savukārt likumi vienmēr balstās uz labprātības vai varmācības momenta vērā ņemšanu, un jēdziens aneksija apzīmē vardarbīgu svešas teritorijas ieņemšanu. Okupācija ir vardarbība, aneksija ir vardarbība, pirmais termins ir pierastāks, jo latviešu tauta PSRS 50 gadus ir saukusi par okupanti, tā ir diskusija par formu, par terminiem. Saturā aneksijai sekoja vācu okupācija, tad PSRS okupācija, tad notika pati tipiskākā Latvijas teritorijas kolonizācija, cik nu tipiskas kolonizācijas vispār var būt, un nu mēs, nu jau desmitais gads, dzīvojam neokoloniālismā, kad valsts iekš- un ārpolitiku lielā mērā nosaka bijušā centra masa un spiediens, un kolonistiem no bijušā centra piedāvātās biznesa iespējas.
       Atgriežoties pie nu jau 60 gadus veciem notikumiem, būtiska ir starptautiskā reakcija uz šiem notikumiem. Veimāras republika, šis Rietumu diplomātijas Versaļas auglis, apkrāmēts ar nepanesamām kontribūciju nastām, bija eksplodējis un jauca robežas. Dižvaras pirka mieru un godu. Pilns sajukums. Tad Jalta. Un tad pēckara gadi. Pusoficiālā līmenī visus pēckara gadus Rietumu pasaule latviešus sauca par «sagūstīto nāciju». Tātad – gūstā kritušie. «Ja mēs spēsim tās (sagūstītās tautas) ar vārdiem un darbiem pārliecināt, ka mēs viņas atkal nepametīsim, tad tās pretosies padomju tirānijai. Bet, ja tās būs pārliecinātas, ka no Ungārijas notikumiem nekā neesam mācījušies, pretošanās vietā labākajā gadījumā stāsies padevība, sliktākajā – vilšanās sajūta, ko padomju propagandisti ļoti viegli varēs pārvērst ienaidā.» (ASV senators Dods). Tos, kurus par muļķiem nespēja padarīt padomju neģēļi, turpina darīt par muļķiem falšie demokrāti, no kuriem vismaz puse ir padomjlaiku okupantu pakalpiņi, no kuriem baidījās senators Dods pēc notikumiem Ungārijā. Viss plūst, viss mainās, nekas nestāv uz vietas. Draugi kļuvuši par ienaidniekiem, ienaidnieki par draugiem.
       Saka: iespējama tolerance, bet tikko tas ir pateikts, tā tolerance no savā starpā labprātīgi iespējamas, kļūst par spiediena ieroci bijušo komunistu rokās, jo nu tolerance ir vajadzīga par jebkuru cenu, bet viss, kas ir par jebkuru cenu, ir cīņa un ierocis tajā. Un, kā nelietā top izmantots demokrātiju un liberālisma vārds, tā nelietā tiek izmantots tolerances vārds. «Būsim toleranti – tu esi muļķis.» Vēsturē ir Kārļa Zariņa, Latvijas sūtņa Londonā, patiesība, un vēsturē ir Vilhelma Muntera patiesība. Es nerunāju par PSRS sabrukuma faktu, bet gan par to, ka Munters atstājis vēsturē liecību, ka Zariņš ir zaglis, kurš Londonā nodzer Latvijas darbaļaužu sūri grūto sapelnīto valsts zeltu, kuru ar steigu vajadzētu atņemt un pārskaitīt uz Maskavu, tikai žēl, ka rokas par īsām. Meklēsim kompromisu? Vai varbūt vēsturisko patiesību? Un tad atnāk vēstures pasniedzēja Ludmila Pavlovna un visu saliek pa plauktiņiem. Mūsu «patiesība» ir tā, ka Kārļa Zariņa piemiņa tiks atstāta putekļiem un zirnekļu tīmekļiem, jo no mūsdienu Latvijas vēstures viedokļa jau šis pārstāvniecības Londonā fakts vien, kaut arī ir neapšaubāms, tad tomēr mīļā miera labad labi ātri aizmirstams. Nebija tāda fakta, nebija tāda sūtņa, miers mājās, tāda vēsture mums patīkamāka.
       Tostarp fakts, ka mēs, latvieši, no rozā komunistiem saduļķināti un apmulsuši, iegāzām Latvijas brīvības draugus ASV, un šī valsts ļoti ilgi nespēja saņemties nostādīt sevi muļķa lomā, atzīstot, ka Latvija no PSRS ir izstājusies likumīgi, kaut ASV 50 gadus nebija atzinusi Latvijas aneksijas starptautisko likumību, un tātad Latvija, no ASV viedokļa, nekad PSRS nebija iestājusies, un kā var izstāties, ja neesi iestājies, – lūk, šis fakts gan ir juridiski ļoti būtisks, tikai radio diskusijā gan par šo juridiski tiešām būtisko momentu netika minēts ne pusvārds, jo tas apdraudētu rozā komunistu tiesības vazāt latviešu nāciju aiz deguna. Piedodiet, godātie diskusijas dalībnieki, bet tādām diskusijām, kurām nav pilnīgi nekāda centrējuma nākotnē, nav arī pilnīgi nekādas nozīmes, jo jūs esat ļoti veiksmīgi atkārtojuši krietnā Šveika devumu vēstures izpētē – kaut kā jau tur bija, ka kaut kā tur bija, jo nekad jau tā nav bijis, ka nekā nav bijis.
       Daudzas izteikas šajā diskusijā bija balstītas uz populārā beletrista Suvorova domām un vīzijām, un viss, ko te varētu vēlēties, ir – vai svaigumam un nestandartam, tulkojot Latvijas vēsturi, šad tad čupīgumam nevarētu piesviest klāt arī Mariņinu? Tā ir taisnība, ka Padomju Savienības apstākļos bija apgrūtināta pieejamība izziņas avotiem, taču lai neviens man necenšas iestāstīt, ka cilvēks gribēja izlasīt Žukova memuārus, bet nevarēja dabūt. Ja gribēja, tad dabūja un izlasīja. Ka nu mūsu vēsturniekiem ar to Suvorovu neiznāk tāpat, kā krietnajai nacionālpatriotei Gundegai Jaunzemei ar kādu citu puisi: «Un kā es skrēju uz to čeku piketēt, kā es prasīju, lai to draņķa Lujānu laiž brīvībā!...» Trocki dabūja rokā Meksikā, bet Suvorovs čiepst un orgānus netraucē.
       Raksta nobeigumā – brīdis smaidam.
       «Viena no populārākām izdarībām Latvijas parlamentārisma vēlākā posmā bija «cīņa» ar korupciju, pie kam cīnītāji nekad necentās aizdomās turētās personas līdz ar pierādījumiem nodot policijai vai prokuratūrai. Taisni pretēji, «cīnītāji» centās savus apvainojumus tikai iedabūt presē, pie tam tādā veidā, lai tiesas priekšā vienmēr varētu izvairīties no atbildības par apvainojumiem. Tāpēc jau pārmetumus vērsa vai nu pret politiskiem pretiniekiem, vai nu pret personīgiem ienaidniekiem. Bļodnieka administrācijas laikā, tuvojoties vēlēšanām, šāda korupcijas apkarošana pēdiņās gāja vaļā pilnās burās ar daudz lielāku vēju, nekā tas bija noticis līdz tam. Vienu laiku izveidojās par tāda «korupcijas apkarotāju» speciālgrupa, ar adv. P. Berģi un būvuzņēmēju Leikartu priekšgalā. Berģis savā laikā tika piespiests atteikties no iekšliet ministra amata par nelikumīgu piekopšanu un publisku orģiju sarīkošanu, bet Leikarts kā būvuzņēmējs no valsts kases kontroles pieķerts krāpšanā pie Torņakalna tilta būves pāri dzelzceļam un pie meliorācijas darbu izpildīšanas Līgatnes kūdras purva nosusināšanā. Leikarts bija izslēgts no valdības darbu izpildīšanas pavisam. Šie divi «goda vīri» tad nu organizēja korupcijas apkarošanas sapulces, disputu vakarus par korupciju, publiskas «tiesas» pret korumpantiem no visām politiskajām partijām, izņemot Demokrātisko centru, pie kura Berģis pats piederēja. «Jaunākās Ziņās» pastāvīgi parādījās teksti par korupciju, bet Saeimā atkārtojās nemitīgās runas par to pašu tematu.» (Ādolfs Klīve, fragments no 1976. gadā Ņujorkā iznākušās atmiņu grāmatas – tātad nekādas komunistu propagandas, pilnīgi ne grama!)
       Ak, tad jūs sakāt, ka liels progress pa šo laiku ir noticis – globalizācija, turbulentizācija un datori kā naudas iztrūkuma argumentētāji? Savukārt jūs sakāt, ka toreiz zāle bija zaļāka, cilvēki bija labāki, bija liela cieņa vienam pret otru, bet nebija ārlaulībā dzimušo, jo par tādām lietām neviens nedomāja? Ak, tā. Nu ja. Nu ko tu neteiksi, ko. Nu tas nu gan ir labi, ka tas progress tagadiņās tik varens noticies. Un tas jau arī ir brīnišķi, ka toreiz viss tik gludi gājis. Nu... Lai jums labi klājas. Protams, ja jums var noderēt laba vēlējums, kas nāk no tik dumja cilvēka sirds.
       Zināšanas atbrīvo no nepieciešamības būt gudram.

Uldis Andersons
2000.g.
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/22_50junijs/lapa1.htm